Raksta attēls

Ekonomika: atkopšanās līkumotie ceļi

Latvijas ekonomikas piedzīvotais kritums otrajā ceturksnī bija iespaidīgs, taču ne tik liels kā sākotnēji prognozēts. Esam cietuši mazāk nekā liela daļa citu Eiropas valstu, bet izskatāmies sliktāk nekā Baltijas kaimiņi. Pēdējo mēnešu dati liecina, ka atgūšanās daudzās nozarēs notiek ievērojami straujāk nekā gaidīts. Septembra beigās ekonomikā kopumā aina rādās gaišāka nekā vasaras sākumā. Taču Eiropā vīruss atkal plosās, un, lai gan Latvijā līdz šim vēl salīdzinoši mierīgi, arī pie mums manāms gadījumu skaita kāpums. Vīrusa uzliesmojumi negatīvi ietekmē vairāku nozaru jau tā ļoti trauslo atkopšanos.

  • Kādas iezīmējas ekonomikas prognozes tuvākajiem gadiem un ar ko būs jārēķinās tālākā nākotnē, analizē Swedbank Latvijā galvenā ekonomiste Līva Zorgenfreija.

 

Baltijas ekonomiku kopīgais un atšķirīgais

Kopumā visu Baltijas valstu tautsaimniecības, pateicoties veiksmei, ātriem lēmumiem, mazākiem ierobežojumiem, saprātīgai valdības un iedzīvotāju rīcībai, kā arī šai krīzei izdevīgai ekonomikas struktūrai, Covid-19 dēļ cietušas mazāk nekā liela daļa pārējās Eiropas. Pirmajā pusgadā gan Latvijas ekonomika kritusi dziļāk nekā Igaunijas un īpaši – Lietuvas – ekonomikas. IKP dati liecina, ka lielā atšķirība no kaimiņiem ir privātā patēriņa kritumā, kamēr eksportā mums gājis līdzīgi kā leišiem un labāk nekā igauņiem.

Eksporta struktūra Baltijā atšķiras, bet nevarētu teikt, ka kādai no valstīm tā būtu būtiski nelabvēlīgāka covidkrīzes pārvarēšanai nekā citai.

Preču eksporta pusē skats uz Baltijas valstīm ir visai līdzīgs – nedaudz lēnāk atkopjas Lietuva, kur lielākā negatīvā ietekme joprojām ir naftas produktu eksporta kritumam.

Pakalpojumu pusē smagāk cietusi un lēnāk atkopjas Igaunija. Tūrisms krīzē būtiski cietis visās valstīs, bet Igauņiem, salīdzinot ar pārējo Baltiju, tūrisma nozīme eksportā un ekonomikā ir daudz lielāka. Latvijas pakalpojumu eksportam, kur kritumu veicinājis arī mums svarīgās avio nozares sabrukums, līdz šim veicies nedaudz labāk nekā igauņiem. Nepalīdz gan joprojām aktuālās “vecās vainas” – ar tranzītu un finanšu sektoru saistītā eksporta kritums. Lietuviešiem pakalpojumu eksportā mazākais kritums un straujākā atkopšanās. Bez tūrisma nozīmīgs negatīvs pienesums bijis arī auto kravu transportam, taču kritums transportā kopumā nav bijis tik iespaidīgs, kā, piemēram, Latvijas gadījumā.

Citos aspektos Lietuvas ne-krīzi, iespējams, palīdz skaidrot dāsns valsts atbalsts uzņēmumiem un iedzīvotājiem vēlēšanu gadā, kā arī patēriņu uzturošais remigrācijas vilnis, kas Covid-19 laikā kaimiņos novērots. Iespējams, ka daļēji atšķirības saistāmas arī ar Latvijas traumu iepriekšējā krīzē, kuras rētas vēl daudziem ir svaigā atmiņā. Finanšu krīzes bēdīgā pieredze varēja būtiski vairot uzņēmumu un iedzīvotāju piesardzību Covid-19 krīzē, ietekmējot mūsu lēmumus par tēriņiem, padziļinot ekonomikas “bedri” un kavējot atkopšanos.

Minētie iemesli pilnībā Baltijas valstu atšķirības skaidrot nevar. Īstermiņa aktivitātes indikatori, piemēram, mazumtirdzniecības apjoms, saražotais apstrādes rūpniecībā, preču un pakalpojumu eksports, mobilitātes dati un arī Swedbank klientu karšu tēriņi nenorāda uz būtisku starpību gada pirmajā pusē.

Statistikas apkopošana krīzes laikā arī nav viegls uzdevums, līdz ar to nevar izslēgt, ka pēc gada krīze Baltijā nemaz neizskatīsies diži atšķirīga.

Latvijas krīzes un atkopšanās amerikāņu kalniņi

IKP dati stāsta, ka 2. ceturksnī saudzēta nav teju neviena nozare, bet vairāk cietušas ir izmitināšana un ēdināšana, māksla un izklaide, kā arī transports. Labā ziņa ir tā, ka daudzās jomās sākotnējais atkopšanās straujums ir iespaidīgs – pēdējos mēnešos esam virs vai ļoti tuvu pagājušā gada līmeņiem gan mazumtirdzniecībā, gan apstrādes rūpniecībā, gan preču eksportā. Progress ir straujš arī citās jomās - noskaņojuma indikatori rūpniecībā un būvniecībā jau ir atpakaļ pie ilgtermiņa vidējiem rādītājiem.

Swedbank klientu karšu pirkumi un bankomātos izņemtās naudas apjoms 3. ceturkšņa laikā svārstījies ap pagājušā gada līmeņiem. Diemžēl pēdējās nedēļās atsevišķās nozarēs novērojama lejupvērsta tendence. Pēc vasaras laikā novērotās salīdzinoši veiksmīgās attīstības tēriņos viesnīcās, transportā un ēdināšanā, augusta beigas un septembris iezīmējuši atvaļinājumu laika beigas un covid izplatības palielināšanos, kas ierobežo tūrismu un nomāc noskaņojumu. Tādēļ atsevišķās jomās it īpaši, piemēram, izmitināšanā un gaisa transportā atkopšanās vēl aiz kalniem.

Līdz ar kopējā fona uzlabošanos gaišāks skats ir arī darba tirgū. Algu kāpums pret pagājušo gadu par pilnas slodzes darbu otrajā ceturksnī būtiski sabremzējās (līdz 3.9%), bet neapstājās un nepārvērtās kritumā, par ko bažījāmies iepriekš.

Uzņēmēji drīzāk deva priekšroku darbinieka sūtīšanai dīkstāvē, atvaļinājumā, virsstundu un slodzes samazināšanai, nekā atlaišanai vai algas likmes griešanai.

Labā ziņa ir, ka valstī reģistrētais bezdarbs, sasniedzis savu augstāko punktu jūlija vidū, pamazām krīt, septembra vidū samazinoties līdz 8.0%. Ievērojami straujāk bezdarbs kāpis to iedzīvotāju vidū kam ir pamata izglītība, vai zemāka. Likumsakarīgi, ka nozarēs, kur reģistrēts lielāks pievienotās vērtības kritums arī straujāk saruka nodarbināto skaits, un dažās redzējām arī algu kritumu. Jāatzīmē, ka atalgojums vairāk cietušajās nozarēs jau tā ir krietni zem vidējā ekonomikā. Varam secināt, ka šajā krīzē smagāk ir cietusi mazāk turīgā sabiedrības daļa, kas veicinās Latvijā jau tā augstās nevienlīdzības kāpumu. Nevienlīdzības mazināšanai būtu jābūt starp valstsvīru galvenajām prioritātēm, plānojot valsts atkopšanās stratēģiju.

Prognozes joprojām ar lielu neskaidrības devu

Kopumā, 3. ceturkšņa laikā Latvijas tautsaimniecība atgūs lielu daļu no 1. pusgadā zaudētā, un IKP rādītāji jau būs acij daudz tīkamāki. Swedbank ir paaugstinājusi prognozi un gaidāmais kritums varētu būt 5.0% apmērā šogad (maijā tika prognozēts -7.5%). Pēc sākotnējā atlēciena trešajā ceturksnī turpmākais progress gan būs ievērojami lēnāks kamēr vien dzīvosim vīrusa ēnā. Veidojot prognozes, pieņemam, ka jau nākamgad plašākai sabiedrībai būs pieejams pandēmijas medicīnisks risinājums, tādēļ izaugsme pasaulē un Latvijā straujāka varētu kļūt nākamā gada vidū. Prognozējam, ka Latvijas ekonomika, augot par 4.2% 2021.gadā un 3.3% 2022. gadā, pirms-krīzes līmeni varētu sasniegt 2022. gada sākumā.

Lai gan ugunsgrēks Latvijas ekonomikā pagaidām šķiet apdzēsts, sadūmojums joprojām apgrūtinās redzamību. Risks, ka vīrusa uzliesmojumu dēļ nākas atkal būtiski ierobežot pasaules un Latvijas ekonomikas darbu joprojām ir ļoti reāls, un tas, protams, nozīmēs krietni lēnāku atgūšanos.

Ja milzīgais darbs vakcīnu un zāļu izstrādē nebūs veiksmīgs, vai izrādīsies, ka vīrusa mutācijas būtiski mazina vakcīnas efektivitāti, turpmāk dzīvosim ļoti piezemētas aktivitātes apstākļos. Tas radītu jaunus bankrota un bezdarba viļņus pasaulē un arī Latvijā.

Latvijas kontekstā nācis klāt vēl viens risks – ka, pārlieku dāsna un neveiksmīgi mērķēta un plānota valdības stimula spārnoti, augsim ievērojami straujāk, nekā iepriekš prognozēts. Tas nebūt nav labi, jo Latvijas mazajā ekonomikā burbuļus uzpūst nav sarežģīti, un nesabalansētību rašanās var novest pie pārkaršanas atsevišķos sektoros.

Ilgtermiņa tendences un riski covid ekonomikās

Ja pirms Covid-19 uznāciena centrālās bankas bija “pie stūres”, bet fiskālā politika spēlēja otro vijoli, tad šobrīd viss ir kājām gaisā. Arī pirms krīzes arvien plašāks analītiķu loks aicināja palielināt valsts lomu ekonomikā, taču tik būtisks valdību iesaistes kāpums ir tikai Covid-19 dēļ. Budžeta deficīti šaujas gaisā, valstu parādi pieaug līdz iepriekš neredzētiem līmeņiem, un centrālās bankas, uzpērkot valstu parādzīmes, nodrošina zemas procentu likmes, lai valdības varētu netraucēti stimulēt ekonomiku. Šāda simbioze būs vērojama vismaz tik ilgi kamēr inflācija saglabāsies zema, bet ļoti iespējams – arī paaugstinātas inflācijas apstākļos. Jau šobrīd centrālās bankas ziņo par lielāku elastību – piemēram, ASV Federālo Rezervju sistēma augustā prezentēja izmaiņas stratēģijā, kuru rezultātā inflācijai uz “kādu laiku” tiks ļauts pakāpties arī virs iepriekš nospraustā 2% mērķa.

Valsts lomas kāpums ekonomikā nozīmē, ka politiķu un ierēdņu rokās koncentrēsies arvien vairāk līdzekļu un varas. To var izmantot, lai veicinātu investīcijas infrastruktūrā, zaļākā un viedākā ekonomikā, īpaši tajās jomās, kur privātais sektors nav bijis aktīvs, piemēram, pētniecībā un attīstībā. Ar jaunu jaudu var turpināt nepieciešamās strukturālās reformas, kā arī uzlabot pašas valsts pārvaldes efektivitāti un caurspīdību. Tā ir arī iespēja, pārdalot lielāku daļu ienākumus un piedāvājot plašākus un kvalitatīvākus valsts pakalpojumus, nodrošināt lielāku vienlīdzību (īpaši – iespēju vienlīdzību).

Taču valsts sektora izplešanās var nest bēdīgus rezultātus, ja tiks praktizēta populistiska, īstermiņa (vēlēšanu cikla) domāšana. Valsts lomas palielināšanās radītās iespējas netiks pilnvērtīgi izmantotas arī tad, ja realizēsies citi riski.

Piemēram, var netikt ievēroti labas pārvaldības principi, un pastiprināties korupcijas riski, rīcībpolitika var kļūt atkarīga no šaurām interesēm, bet lēmumi - netikt plaši izdiskutēti un var tikt pieņemti slepenībā.

Fiskālā politika pārskatāmā nākotnē būs ekspansīva – valsts turpinās stimulēt ekonomiku. Taču, nav skaidrs, kad un kā šī stimulēšana beigsies. Daudzās valstīs plašāka iesaiste un lielākas investīcijas no valsts puses jau ilgstoši bijušas nepieciešamas, bet pie lieliem valdības tēriņiem un maz-izvēlīgas līdzekļu piešķiršanas dažādām prioritātēm var viegli pierast. Šobrīd visi groži ir palaisti vaļīgāk, un parādu kāpums netiek uzskatīts par problēmu, taču mūžīgi gan šādi turpināt visdrīzāk nevarēs, jo kādā brīdī tas var sākt apdraudēt ilgtermiņa fiskālo stabilitāti, it īpaši, ja pieejamie līdzekļi netiek investēti ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai, bet gan tikai īstermiņa izaugsmes veicināšanai.

Jaunākajā Swedbank ekonomikas forumā tika uzsvērts, ka krīze ne tikai izjaukusi mūsu ikdienu šogad, bet arī iezīmējusi vairākas tendences pasaules ekonomikā, kas maina ierasto lietu kārtību, un ietekmēs uzņēmējdarbības vidi pārskatāmā nākotnē.