Raksta attēls

Tuneļi un gaisma Latvijas ekonomikā. Kā vērtējams aizejošais un ko sola 2021?

2020. gads atstājis mantojumā lipīgu vīrusu, augstu valstu un uzņēmumu parādu nastu, dažādu ātrumu ekonomiku, nogurušus mediķus un epidemiologus. Tomēr tas nesis arī rekordlaikā izstrādātas vakcīnas, pamodinājis pārāk ilgi snaudušo valstu vēlmi investēt, piespiedis Eiropu kļūt vienotākai, veicinājis sabiedrības spēju apzināties riskus, un mudinājis iedzīvotājus un uzņēmumus digitalizēties.

Ko tas nozīmē ekonomikai un kādu varam gaidīt 2021. gadu, vērtē Swedbank galvenā ekonomiste Latvijā Līva Zorgenfreija.

Krīze un izaugsme roku rokā

Vīruss satricinājis pamatu zem kājām miljardiem pasaules iedzīvotāju, būtiski ietekmējis daudzu fizisko un garīgo veselību, un prasījis vairāk nekā pusotra miljona cilvēku dzīvības. Smagu triecienu saņēmusi ekonomika, kā arī daudzu uzņēmēju un iedzīvotāju finanšu situācija.

Swedbank vērtējumā pasaules ekonomika 2020. gadā sarukusi par aptuveni 4% un tas ir daudz bēdīgāks rezultāts nekā finanšu krīzē pirms 11 gadiem, kad globālā ekonomika zemākajā punktā krita vien par 0.1%.

Bet  2020. gads ir bijis arī izcils – pateicoties sadarbībai un kopīgiem pūliņiem, zinātne ir uzrādījusi apbrīnojamu spēju rekordīsā laikā iepazīt jauno vīrusu, arvien labāk ārstēt saslimušos un, kas pārsteidzošākais – izstrādāt efektīvas vakcīnas. Šis progress zinātnē, kā arī saprāta atgriešanās starptautiskajā politikā ASV vēlēšanu iznākuma un Brexit vienošanās veidolā ļauj domāt, ka 2021. gadā pasaule varēs nedaudz uzelpot. Galvenais optimisma avots, protams, ir vakcīnas, kas ir devušas cerību, ka atgriešanās pie normālākas dzīves būs jau salīdzinoši drīz. Riski gan saglabājas augsti, jo vīruss var mūs vēl pārsteigt ar jaunām un bīstamākām mutācijām, pret kurām nāksies pielāgot vakcīnas, tā attālinot Covid-19 uzveikšanu

Skaidrs, ka Covid-19 pilnībā neizzudīs, līdz ar to arī daļa ierobežojumu saglabāsies arī 2021. gadā . Taču, pieņemot, ka vakcīnu stāsts būs veiksmīgs, ekonomikas attīstība pēc 2020. gada “amerikāņu kalniņiem”, kad redzējām gan vēsturiski straujāko ekonomikas kritumu, gan iespaidīgāko kāpumu, 2021. gadā kļūs “garlaicīgāka”, IKP augot par aptuveni 3.1%. Ātrākus tempus ekonomika varētu uzņemt vasarā, iesildoties vēl straujākai 2022. gada izaugsmei.

Veiksmes neveiksmēs – eksporta stāsts

Eksports krīzē bijis pārsteidzoši elastīgs. Viens no veiksmes iemesliem slēpjas tajā, ka mūsu uzņēmumi ir relatīvi mazi un spējīgi ātri pielāgoties. Krīze daudzus mudinājusi līdz smalkākajām niansēm izprast sava uzņēmuma piegāžu ķēdes un to potenciāli vājos posmus, kļūt digitālākiem, padarīt savu biznesu noturīgāku pret izaicinājumiem, apgūt jaunus veidus, kā strādāt, meklēt jaunus produktus un noieta tirgus. Latvijai ir paveicies arī tādēļ, ka produktu klāsts, ko ražojam un eksportējam, ir salīdzinoši piemērots vīrusa radītajai krīzei. Pārtika, lauksaimniecības produkti, elektronika – tās ir lietas, ko turpina patērēt, pat sēžot mājās.

Turklāt būtiska daļa mūsu eksporta produkcijas, piemēram, koksnes produkti, metālizstrādājumi, cieši saistīti ar būvniecības nozari, kas mūsu partnervalstīs cietusi mazāk, vai spējusi ātri atgūties.

Tas 2020. gadā ir nozīmējis strauju preču eksporta atkopšanos pēc pirmā viļņa krituma, un pat mūsu eksporta tirgus daļu kāpumu. Pieejamie dati liecina, ka 2020. gadā eksports sarucis nedaudz straujāk nekā ekonomika kopumā. Taču ir būtiskas atšķirības precēs un pakalpojumos – Swedbank aplēses liecina, ka preču eksports 2020. gadā spējis pat uzrādīt nelielu kāpumu, kamēr pakalpojumu eksports bijis par vismaz piekto daļu zem 2019. gada līmeņa. Daļēji joprojām vainojams ir tranzīta sektors, taču, protams, lielākā ietekme ir pandēmijai, kas, apturot gaisa pasažieru pārvadājumus un tūrismu, 2020. gadā būtiski vilka pakalpojumu eksportu uz leju. Vīrusam un ierobežojumiem atkāpjoties, šīs nozares atdzīvosies, un gada otrajā pusē pat uzrādīs straujus izaugsmes tempus, taču līdz pirmskrīzes līmeņu sasniegšanai vēl visdrīzāk paies vairāki gadi.

Globāla atkopšanās, kas būs straujāka jau no gada otrā ceturkšņa, protams, ir labas ziņas mūsu eksportētājiem. Šī izaugsme noieta tirgos, līdz šim pieredzētā augstā eksporta noturība pret vīrusa otro vilni, labais ražotāju noskaņojums, un augošie rūpniecības eksporta pasūtījumi liek pozitīvi raudzīties uz preču eksporta izredzēm 2021. gadā.

Ierobežojumu atcelšana veicinās patēriņu un cenu kāpumu

Patēriņš 2020. gadā sarucis ievērojami būtiskāk nekā tautsaimniecība kopumā, turklāt vēl gada laikā izpildot saviem izmēriem netipiski straujas kustības. 2021. gada sākumā stingrie ierobežojumi vēl kavēs privātā patēriņa atkopšanos, taču, ierobežojumus samazinot, iedzīvotāju tēriņi atkal sāks augt.

Sākumā ieguvēja būs mazumtirdzniecība – nozare, kas jau 2020. gada vasarā, pēc pirmā viļņa, uzrādīja iespaidīgus atkopšanās tempus. Taču uz 2021. gada vidu, ierobežojumiem kļūstot arvien mazāk iegrožojošiem, mazumtirdzniecībai patērētāju uzmanība būs jādala ar pakalpojumu nozarēm.

Nozaru griezumā spēcīgākā izaugsme gaidāma tajos sektoros, kas vīrusa dēļ iepriekš vairāk cietuši – restorānos, izklaidē un kultūrā, izmitināšanā, utt. Tomēr, līdzīgi kā transporta stāstā - lai gan tempi būs strauji, pirmskrīzes līmeņus vairākās šajās nozarēs vēl kādu laiku neredzēsim.

Pēc deflācijas māktā 2020. gada, nākamais gads neizbēgami nesīs sev līdzi arī cenu kāpumu. Inflācija2021.gprognozēta 1.5% apmērā, taču ja patēriņa vilnis būs straujāks kā gaidīts, pastāv risks redzēt arī būtiskāku preču un pakalpojumu sadārdzināšanos.

Valsts loma augusi, bet svarīgi rīkoties gudri

Jāatceras, ka vīrusa krīze būtiski atšķiras no “parastām”, cikliskajām krīzēm. Tā ir ārējā šoka izraisīta relatīvi īslaicīga ekonomikas paralīze. Šādas krīzes rezultātā valsts sektoram ir plaši jāatbalsta viss privātais sektors, lai darboties spējīgi ekonomikas dalībnieki nebankrotētu īstermiņa problēmu dēļ. Šajā kontekstā nozīmīgs pavērsiens 2020. gadā bija Eiropas Savienības (ES) fiskālo grožu atlaišana, kas deva rīcības brīvību arī Latvijas valdībai būt dāsnai pret saviem uzņēmumiem un iedzīvotājiem. Krīzei atkāpjoties, valsts lomai ekonomiskās aktivitātes uzturēšanā, protams, jāsamazinās, ļaujot tautsaimniecībai nostāties uz savām kājām un kapitālismam darīt savu darbu – atsijāt vājos uzņēmumus no stiprajiem pēc-pandēmijas pasaulē. Taču vēsture rāda, ka valstij izplešoties, tā tik ātri pēc tam nesaraujas, tādēļ ar nozīmīgāku valsts sektora lomu ekonomikā būs jāsadzīvo arī turpmāk.

Nākamajos gados redzēsim arī cita veida publiskā sektora atbalstu – strauju ES fondu ieplūdi ekonomikā, pateicoties 2020. gada beigās pieņemtajam ES daudzgadu budžetam, apvienojumā ar Atveseļošanās mehānismu.

Lai gan Latvijai atvēlētais kopējais līdzekļu apjoms pret IKP, salīdzinājumā ar 2014-2020 plānošanas periodu, nav būtiski lielāks, atšķirība ir laika grafikā – Atveseļošanās mehānisma finansējums ir jāliek lietā jau tuvākajos gados.

Runājot par 2021. gada prognozēm, jāatceras, ka lieli publiskie investīciju projekti bieži kavējas, bet privātais sektors vēl kādu laiku saglabās piesardzību. Līdz ar to investīcijās, un ar tām cieši saistītajā būvniecībā gada sākumu vēl prognozējam gausu, taču tempi sāks straujāk augt gada otrajā pusē. Cerība ir, ka ES fondu līdzekļus izmantosim, lai stiprinātu un vairotu Latvijas ekonomikas potenciālu. Taču saspringtais laika grafiks rada risku pārkarsēt būvniecības nozari un šīs investīcijas “izpļeckāt” sasteigtos, neproduktīvos un ilgtermiņa izaugsmi neveicinošos projektos.

Kopumā jāsecina – valsts sektoram spēlējot nozīmīgāku lomu ekonomikā, politiķu un ierēdņu rokās koncentrēsies ievērojami vairāk līdzekļu un varas nekā pirms Covid krīzes. Tas viss liek domāt, ka turpmākajos gados palielināsies arī riski, kas saistīti ar zemu publiskā sektora efektivitāti, rīcībpolitikas atkarību no šaurām interesēm, labas pārvaldības trūkumu un korupciju. Tādēļ vēl jo svarīgāka būs tiesībsargājošo institūciju, nevalstisko organizāciju un mediju loma kā efektīvas, godīgas un labi pārvaldītas demokrātijas sargiem. 

Sašķeltāka un nevienlīdzīgāka pasaule

Vīrusa uzliesmojumi izcēluši sabiedrības sašķeltību gan pasaulē, gan Latvijā. Daļa cilvēku jau paši par sevi nenopietni uztver sekas, ko individuālā rīcība var nodarīt kopējai sabiedrības veselībai. Latvijas gadījumā otrā viļņa neveiklā krīzes vadība un komunikācijas kļūdas vēl šo sabiedrības vieglprātību, vienaldzību un vispārējo nogurumu vairoja.

Nepalīdz arī krasās atšķirības tajā, cik smagi krīzi izjūt dažādas cilvēku grupas. Finansiālā nevienlīdzība Latvijā jau pirms vīrusa krīzes bija viena no augstākajām ES, un krīzes ietekmē tā, visticamāk, tikai augs. Pateicoties valsts atbalstam, liela ekonomikas daļa spēja pēc šoka strauji atgūties, un arī darba tirgus kopumā krīzē turējies labi.  

Taču ir būtiskas atšķirības atkarībā no ienākumu līmeņa. Krīze vairāk skāra mazāk izglītotos un mazāk pelnošos, kamēr turīgākie turpināja strādāt attālināti un audzēja uzkrājumus.

Vīruss pasvītrojis arī iespēju nevienlīdzību. Piemēram, bērniem no mājsaimniecībām, kurās ienākumu līmenis ir zemāks, ir ievērojami sarežģītāk nodrošināt attālinātām mācībām piemērotus apstākļus. Pētījumi pasaulē pierāda, ka, mācoties attālināti vīrusa apstākļos, skolēnu zināšanās radušies robi, un tie ir lielāki tieši bērniem no nabadzīgākām ģimenēm, kas, protams, var atspoguļoties šo bērnu nākotnes iespējās.

Labās ziņas ir tās, ka nevienlīdzības jautājumu risināšanā centrālā loma ir valdībai, kas vīrusa krīzes laikā jau ietrenējusies spēlēt nozīmīgāku lomu ekonomikā. Īstermiņā valdībai jāraugās, lai, izejot no krīzes, atbalsts netiktu pāragri pārtraukts tiem iedzīvotājiem, kas krīzē skarti visvairāk. Nozīmīgs rīks ir arī bezdarbnieku pārkvalifikācijas programmas, kam jābūt kvalitatīvām un jāatbilst reālajām tirgus vajadzībām. Savukārt ilgākā termiņā valdību uzdevums ir nodrošināt iedzīvotājiem pieeju augstas kvalitātes izglītības sistēmai un infrastruktūrai, lai radītu pamatu labākām nākotnes iespējām visiem iedzīvotājiem. 

Vīrusa krīze – palīgs cīņā ar klimata pārmaiņām

Pirms Covid-19 krīzes cīņa ar klimata pārmaiņām bija dienaskārtībā, taču pat ES nebija pietiekama politiskā atbalsta Zaļā kursa mērķu sasniegšanai nepieciešamā finansējuma atrašanai. ES lēmumi 2020. gadā ir pārspējuši vislielāko optimistu cerības, un vājinājuši eiro skeptiķu argumentus. Pandēmijas apstākļos parādīta teju neticama ES spēja solidarizēties, izveidojot EUR 750 miljardu Atveseļošanas un noturības mehānismu, kas tiek finansēts kopīgi aizņemoties. Tas ir arī plats solis adekvāta Zaļā kursa finansējuma virzienā, jo viens no šī mehānisma galvenajiem līdzekļu ieguldīšanas virzieniem ir tieši klimata pārmaiņu vadība.

Līdz ar šo progresu arī ES klimata mērķi ir kļuvuši ambiciozāki – ES līderi decembrī vienojās līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcas gāzu izmešus par 55% salīdzinājumā ar 1990. gadu.

Tas nozīmē, ka ES kļūst par labvēlīgu vietu inovācijām un risinājumiem, kas vairos ilgtspēju. Tātad brīdī, kad “bizness pa vecam” sāks izmaksāt arvien dārgāk, tie, kas būs jau pārorientējuši savu uzņēmējdarbību uz ilgtspējīga biznesa pamatiem, visticamāk izspiedīs no tirgus tos, kuri palaida pielāgošanās iespējas gar degunu.

Pagājušais gads arī bijis nozīmīgs, jo ambiciozākus mērķus uzstādījis lielākais pasaules piesārņotājs – Ķīna, paziņojot, ka oglekļa neitralitāte tiks sasniegta pirms 2060. gada. Komplektā ar klimata krīzes svarīgumu izprotošā Džo Baidena nākšanu pie varas ASV,  tas nozīmē būtisku pārmaiņu globālajā retorikā, un ļauj cerēt, ka klimata krīzes risināšana turpmāk būs daudz nozīmīgāka starptautiskā prioritāte, nekā tā bijusi līdz šim.

2020. gads mums iemācīja, ka var realizēties arī tādi riski, kurus pirms gada uzskatījām par teju neiespējamiem.

Klimata pārmaiņas, savukārt, ir ne tikai iespējamība un risks, bet jau fakts, ar ko sastopamies ikdienā. Piemēram, ES Kopernika Klimata izmaiņu dienests ziņojis, ka 2020. gada novembris visā pasaulē ir bijis siltākais novembris novērojumu vēsturē. Klimata risku realizāciju mēs sākam izjust vien pamazām, taču, ja to ignorēsim, klimata pārmaiņu ietekme būs nesalīdzināmi postošāka nekā Covid-19 krīze.