22. sep, 2020

Reinis Rubenis: Pie vainas bankas, kurš gan cits?

Pēdējā laikā novērota skaļāka diskusija par divām ar banku sektoru saistītām tēmām – kontu pieejamību uzņēmējiem un kreditēšanas aktivitāti, tostarp, par kredītlikmēm. Kā jau ierasts situācijās, kad rodas kāda problemātika, ir izraudzīts vieglākais ceļš – vainot bankas! Ar neslēptu sarkasmu varu “atzīt”, ka bankas, protams, ir vainīgas. Gan par to, ka ievērojam likumus un strauji pieaugušās prasības, palīdzam valsts cīņā pret izvairīšanos no nodokļu nomaksas, gan par to, ka liela daļa Latvijas uzņēmumu joprojām darbojas ēnu ekonomikā un nav kredītspējīgi.

Dzīve pēc kapitālā remonta

Ir pagājis tikai nedaudz vairāk kā pusgads kopš starptautiskā FATF (Financial Action Task Force jeb Finanšu darījumu darba grupa) lēma, ka neiekļaus Latviju pelēkajā sarakstā. Vēl pirms gada Latvijas augstākās amatpersonas vienbalsīgi kritizēja Latvijas bankas par nesamērīgi lielu risku uzņemšanos, bet banku uzraugs saņēma nopēlumu par nepietiekamu kontroli un pārlieku maigiem sodiem. Tālā pagātnē šķiet jau fakts, ka pēdējo divu gadu laikā teju visas Latvijā strādājošās bankas ir saņēmušas iespaidīgus sodus par trūkumiem naudas atmazgāšanas novēršanā; tostarp Swedbank grupa vēl šopavasar soda naudā samaksājusi 436 miljonus eiro. Atmiņa ir īsa, un nu jau publiski tiek skandēta pavisam cita dziesma.

Lai arī plašākai sabiedrības daļai varētu šķist, ka finanšu nozares kapitālais remonts ar mērķi būtiski samazināt riskus tās izmantošanai naudas atmazgāšanai sākās līdz ar publiskiem paziņojumiem pērnā gada pavasarī, patiesībā bankām šis transformācijas posms ildzis vairāk nekā 5 gadus un ir bijis gana sarežģīts.

Sarežģīts gan organizatoriski, jo prasības ir mainījušās strauji un radikāli (un nav citu valstu pieredzes, no kā varētu mācīties), gan emocionāli, jo nācies šķirties no daļas klientu, kuri nav varējuši vai gribējuši atbilstoši likuma prasībām izskaidrot savu līdzekļu izcelsmi vai kāda īpatnēja darījuma būtību.

Nenoliedzami, joprojām saskaramies ar problēmām šajā jomā. Viena no būtiskākajām – klientu spējas savlaicīgi sniegt nepieciešamo informāciju gadījumos, kad banka ievēro prasību pārliecināties par neikdienišķu darījumu būtību. Nereti klienti nepievērš uzmanību bankas sūtītajiem pieprasījumiem, nokavē termiņus un tādejādi automātiski aktivizē konta slēgšanas procesu. Tāpat joprojām novērojam, ka atsevišķi klienti, tā vietā lai sniegtu skaidrojumus, paši izvēlas slēgt kontu. Esam, protams, sarūgtināti par šādu attieksmi un cenšamies skaidrot, ka līdzīgus jautājumus uzdotu jebkura banka, kura ievēro noteikumus.

Vēl viens aspekts, kurā bankas un klientu viedokļi mēdz atšķirties – vai uzņēmumam ir pietiekama saikne ar Latviju. Kā zināms, Swedbank apkalpo tikai tādus uzņēmumus, kuru pamatdarbība ir saistīta ar Baltijas valstīm vai Zviedriju, taču ir gana daudzi Latvijā reģistrēti uzņēmumi, kuru faktiskā darbība notiek citās valstīs, nereti arī augsta riska reģionos.

Šādos gadījumos, visticamāk, atteiksim sadarbību, taču Latvijā ir vairākas bankas, kuru riska apetīte pieļauj šāda tipa uzņēmumu apkalpošanu. Tātad iespējas turpināt biznesu ir arī šādiem uzņēmumiem.

Taču kopumā šis kapitālais remonts un tā nestās pārmaiņas ir aiz muguras. Valdība, Finanšu izlūkošanas dienests, FKTK, VID, bankas un daudzi citi iesaistītie ir paveikuši milzīgu darbu, lai Latvija atbrīvotos no sistēmiskiem, liela mēroga naudas atmazgāšanas riskiem. Šis nelāgais posms valsts vēsturē ir noslēgts, kas ļauj fokusēties uz citām prioritātēm, lai atgūtu investoru uzticību – tiesisko vidi, izglītības kvalitāti, inovācijām.

Protams, jūtam, ka finanšu nozare šobrīd ir pārregulēta un ceram uz lielāku elastību nākotnē. Tomēr publiski saceltā brēka ir daudzkārt lielāka nekā tā vilna – stingrā uzraudzība skārusi vien nelielu daļu Latvijas uzņēmumu un vēl mazāku skaitu privātpersonu. Absolūti lielākā daļa uzņēmumu ir sapratuši jaunos spēles noteikumus un izvairās no aizdomīgiem darījumiem. Savukārt, par noziedzniekiem, kuri vēlas shēmot, izvairīties no nodokļiem un finansēt korupciju, mums nevajadzētu satraukties – lai dara savus nedarbus ārpus Latvijas.

Neērtā patiesība par kreditēšanu

Esam pieraduši pie “cepšanās” par degvielas cenu pieaugumu, kaut zinām, ka tirgotāja peļņas daļa tajā ir zem 5%; pārējo veido dažādas izmaksas un nodokļi. Ir dzirdēts par līdzīgiem jautājumiem attiecībā uz bankas kredītu likmēm, kaut arī tās ir ļoti lielā mērā regulētas, proti, atkarīgas no Eiropas centrālās bankas monetārās politikas un kapitāla nodrošinājuma prasībām konkrētā valstī.

Līdzīgi kā degvielas tirgotāji vēlas pārdot iespējami daudz degvielas, bankas vēlas izsniegt iespējami daudz kredītu. Protams, tādu, kurus iespējams atgūt, jo, galu galā, tā ir Latvijas noguldītāju nauda, kuru aizdodam. Te arī parādās galvenā teritorija diskusijām.

Objektīvi, Latvijā banku konkurence ir augsta. Jebkurš kredītspējīgs projekts virs 300 tūkstošiem eiro saņems vismaz 4 vai pat vairāk banku piedāvājumus par ļoti pievilcīgām likmēm. Apskatot visu lielāko banku piedāvājumu, novērosiet, ka tās īpaši cenšas izpatikt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem – notiek ļoti aktīva konkurences cīņa par katru Latvijas uzņēmumu.

Taču joprojām milzīgs šķērslis kreditēšanai ir uzņēmumu necaurspīdīgā finanšu situācija, proti, ja daļa no apgrozījuma “neuzrādās” vai ir negatīvs pašu kapitāls, tāds uzņēmums vienkārši nav kredītspējīgs.

Tiesa, novērojam pozitīvas pārmaiņas, ko sekmē reinvestētās peļņas neaplikšana ar nodokli – uzņēmumu rādītāji sāk pakāpeniski uzlaboties. Arī Swedbank stabili audzē savu kredītportfeli – neraugoties uz pandēmijas ieviestajām korekcijām, šī gada pirmajā pusgadā kredītportfelis ir palielinājies par 3%. Bet mēs esam gatavi kreditēt arī vairāk un augt straujāk.

Kredītu likmes šobrīd ir zemas un uzņēmējiem, kuri redz izaugsmes iespējas, šis ir ļoti labs laiks aizņēmumam. Mūsu šovasar veiktais pētījums liecina, ka galvenie uzņēmējdarbību ierobežojošie faktori Latvijā ir darbaspēka pieejamība un kvalifikācija, pieprasījuma izmaiņas Latvijā un eksporta tirgos, kā arī negodīga konkurence. Finansējuma pieejamību kā problēmu min mazāk nekā 5% uzņēmēju. Un arī ne tāpēc, ka bankām būtu lielas likmes, bet gan jau pieminētās uzņēmuma vājās finanšu situācijas dēļ. Pēc Finanšu nozares asociācijas datu analīzes redzams, ka 2019. gadā negatīvs pašu kapitāls bija 38% uzņēmumu, un, piemēram, tirdzniecības jomā tāds bija vairāk nekā pusei. Tas nozīmē, ka visiem šiem uzņēmumiem ir nopietnas pastāvēšanas grūtību pazīmes. Lieki piebilst, uzņēmums ir kreditējams, ja pašu kapitāls tam ir pozitīvajā zonā.

Šajā situācijā ir pārsteidzoši lasīt diskusijas par procentlikmju dārdzību, salīdzinot tās ar citām Eiropas valstīm. Tiesa, Latvijā tās caurmērā ir par 0.1 – 0.2 procentpunktiem augstākas nekā Lietuvā un Igaunijā salīdzināma riska profila klientiem, un šo starpību veido Latvijas bankām noteiktās kapitāla prasības, kuras, savukārt, ir lielākas nekā kaimiņos, jo pie mums iepriekšējā krīzē bija lielāks apmērs neatmaksāto kredītu. Tur varam pateikties tā laika tiesiskajai videi un īpaši maksātnespējas shēmotājiem.

Zināms, ka virknē eirozonas valstu, piemēram, Spānijā, Portugālē, Itālijā, kredīti maziem un vidējiem uzņēmumiem ir daudz vājāk pieejami nekā Latvijā. Ilgstošas krīzes novārdzinātajā Grieķijā kredītus saņemt vispār var tikai lieli, ļoti stabili uzņēmumi, tāpēc salīdzināt vidējās kredītu likmes dažādās Eiropas valstīs, nesalīdzinot uzņēmumu izmērus un darbības rādītājus, ir nekorekti un maldinoši.

No banku skatu punkta šobrīd galvenais kreditēšanu bremzējošs faktors ir uzņēmēju piesardzība, kas rezultējas zemākajā pieprasījuma pēc finansējuma investīcijām, kāds novērots pēdējo 5 gadu laikā. Tas arī izskaidro, kāpēc starp bankām ir tik asa cīņa par tiem uzņēmumiem, kuri tomēr ir gatavi strauji attīstīties. Ceram, ka Latvijas uzņēmēji spēs atgūt ticību nākotnei un atsāks investīcijas attīstībā, ko sekmēs arī sagaidāmie “ekonomikas sildīšanas” miljardi tuvākajos gados. Jo bankas Latvijā ir vairāk nekā gatavas atbalstīt šo procesu.

Aptauja

Kura, tavuprāt, ir tavas finanšu veselības vājākā vieta?