Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa direktīva 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu likumdošanā, ko mēdz saukt par Piemērošanas direktīvu, harmonizē vairākus intelektuālā īpašuma aizsardzības jautājumus, tai skaitā kaitējuma, kas radies intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma rezultātā, atlīdzības jautājumus. Līdz ar Piemērošanas direktīvas ieviešanu tika veikti grozījumi nozīmīgākajos intelektuālo īpašumu regulējošos tiesību aktos, tajos paredzot jaunu zaudējumu atlīdzības kārtību.
Mārtiņš Gailis, zvērinātu advokātu biroja "Ellex Kļaviņš" zvērināts advokāts, norāda, ka Piemērošanas direktīvas 13. pants (kompensācijas) nosaka personas, kas cietusi no intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma, tiesības prasīt pārkāpuma rezultātā radītā kaitējuma atlīdzību. Minētais pants nosaka vairākus iespējamus mantiskā kaitējuma atlīdzības noteikšanas veidus:
- Pirmkārt, mantiskā kaitējuma apjomu par intelektuālā īpašuma pārkāpumu var noteikt, pamatojoties uz cietušajai pusei radītajām negatīvajām ekonomiskām sekām, tostarp zaudēto peļņu.
- Otrkārt, mantisko kaitējumu var noteikt kā pārkāpēja pārkāpuma rezultātā negodīgi gūto peļņu.
- Treškārt, kā alternatīvu minētajam attiecīgos gadījumos kaitējuma atlīdzinājumu var noteikt kā vienreizēju maksājumu, pamatojoties uz noteiktiem faktoriem un noteikti ņemot vērā honorāru vai maksājumu summu, kas būtu saņemta, ja pārkāpējs būtu prasījis atļauju izmantot attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesības.
Minēto mantiskā kaitējuma atlīdzības veidu arī mēdz saukt par licences maksas metodi. Visbeidzot, 13. pants arī nosaka tiesību īpašnieka tiesības prasīt pārkāpuma rezultātā nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību.
Piemērošanas direktīvas 13. pants ir ieviests visos nozīmīgākajos Latvijas intelektuālā īpašuma tiesību aktos, tai skaitā, likumā "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm" (28.1 pants), Patentu likumā (64. pants), Dizainparaugu likumā (48.1 pants) un Autortiesību likumā (69.1 pants). Šajos likumos ietvertie panti par mantiskā un nemantiskā kaitējuma atlīdzības noteikšanas kārtību ir veidoti ļoti līdzīgi. Cita starpā, tie nosaka, ka konkrētā intelektuālā īpašuma tiesību subjekts ir tiesīgs prasīt pārkāpuma rezultātā nodarītā mantiskā kaitējuma un nemantiskā kaitējuma atlīdzību, kā arī tālāk nosaka mantiskā kaitējuma atlīdzības veidus.
Vairums intelektuālā īpašuma tiesību likumu, izņemot Autortiesību likumu, šobrīd paredz trīs alternatīvus mantiskā kaitējuma atlīdzības noteikšanas veidus: zaudējumu atlīdzība, licences maksas metode un pārkāpēja negodīgi gūtā peļņa.
Ar jēdzienu “zaudējums” saprot jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī peļņas atrāvumu, papildu izdevumus un citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas. Secīgi, aprēķinot zaudējumus saskaņā ar Civillikumu, jāņem vērā mantiskās tiesību aizskāruma sekas, kas tiesību īpašniekam radušās pārkāpuma, proti, intelektuālā īpašuma tiesību objekta nelikumīgas izmantošanas rezultātā.
Saskaņā ar licences maksas metodi mantiskais kaitējums atbilst summai, kuru varētu saņemt intelektuālā īpašuma tiesību subjekts par intelektuālā īpašuma izmantošanas tiesību piešķiršanu licenciātam.
Pārkāpēja negodīgi gūtā peļņa kā atsevišķs mantiskā kaitējuma atlīdzības veids ir pieejams intelektuālā īpašuma tiesību subjektiem vienīgi kopš 2016. gada 1. janvāra. Grūtības saistībā ar šo atlīdzības veidu var radīt apstāklis, ka prasītājam ir tiesības vienīgi uz tādu pārkāpēja neto peļņas daļu, kas radusies pārkāpuma rezultātā – šāda prasība neizbēgami var radīt strīdus par attiecināmām izmaksām un attiecināmo peļņas daļu.
Vairāk par mantiskā kaitējuma atlīdzības prasībām intelektuālā īpašuma aizsardzības lietās var lasīt žurnāla "Bilances Juridiskie Padomi" aprīļa numurā.
