Raksta attēls

Nozīmīgākās atšķirības starp darbinieku nosūtīšanu un komandējumu

Attīstoties darba tirgum, daudziem uzņēmumiem aktuāla ir kļuvusi darbaspēka kustība. Lai nodrošinātu savu pakalpojumu sniegšanu, darba devējiem var rasties nepieciešamība nosūtīt darbinieku uz citu valsti.

Kristīne Markus, zvērinātu advokātu biroja "Deloitte Legal" vecākā juriste skaidro, ka, atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam, turpinot attiecības ar darba devēju, darbinieks darbu ārzemēs var veikt, atrodoties komandējumā, darba braucienā vai esot darba devēja nosūtījumā ārvalstī.

Eiropas Savienībā ir izveidota īpaša kārtība, kādā darba devējs nepieciešamības gadījumā nosūta darbinieku uz citu valsti.

Darba likums regulē darbinieku nosūtīšanu, tomēr nav skaidras un vienotas izpratnes par to, kā komandējums būtu nošķirams no darbinieku nosūtīšanas. Vēl vairāk, Darba likums neregulē apmaksas jautājumus šādās situācijās. Saeimā 2. lasījumā steidzamības kārtībā tiek izskatīti Darba likuma grozījumi (turpmāk – likumprojekts), ar ko ir plānots precizēt darbinieku nosūtīšanas tiesisko regulējumu.

Ja darba devējs nosūta darbinieku uz ārvalstīm uz noteiktu laika periodu veikt darbu par labu citam uzņēmumam, saglabājot darba tiesiskās attiecības, tad atbilstoši Darba likumam tā uzskatāma par darbinieka nosūtīšanu. Būtiskākā pazīme, kas nošķir komandējumu no nosūtīšanas, ir tā, ka darbinieks uz ārvalstīm tiek nosūtīts uz citu uzņēmumu veikt darbu šī cita uzņēmuma labā.

Saskaņā ar Darba likumā iestrādātajām prasībām, kas ir ieviestas saskaņā ar direktīvām 96/71/EK  un 14/67/ES  (turpmāk – direktīvas), darbinieku nosūtīšana var notikt vairākos veidos:

  1. darba devējs nosūta darbinieku uz citu valsti, pamatojoties uz līgumu, ko tas noslēdzis ar personu, kuras labā tiks veikts darbs;
  2. darba devējs nosūta darbinieku uz savu citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu;
  3. darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs kā darba devējs nosūta darbinieku pakalpojuma saņēmējam ārvalstīs.

Šie paši darbinieku nosūtīšanas veidi tiks saglabāti arī likumprojektā.

Likumprojektā  ir plānots precizēt izdevumu atlīdzinājuma kārtību darbiniekiem, kas atrodas nosūtījumā, ietverot precīzu norādi uz darba devēja pienākumu piemērot atlīdzinājuma noteikumus.

Līdz ar to darba devējam būs pienākums atlīdzināt darbiniekam arī ar nosūtīšanu saistītos transporta, dzīvošanas un dienas naudas izdevumus, kas var tikt atbrīvoti no aplikšanas ar algas nodokļiem atlīdzinājuma noteikumos minētajā apmērā.

Ieviešot direktīvas, likumprojektā ir noteikts, ka komandējuma dienas naudu, kas saistīta ar nosūtīšanu, uzskata par minimālās darba algas daļu, ja to paredz tās valsts noteikumi, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu. Līdz ar to darba devējam pirms darbinieku nosūtīšanas ir nepieciešams pārliecināties par to, vai maksājamā dienas nauda mērķa valstī tiks uzskatīta par minimālo darba algu. Saskaņā ar likumprojektu cita atlīdzība, kas saistīta ar faktisko izdevumu segšanu, netiek uzskatīta par minimālās darba algas likmes daļu.

Darba likums paredz, ka darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā ES dalībvalstī, Eiropas Ekonomiskās zonas valstī vai Šveices Konfederācijā, ir pienākums nosūtītajam darbiniekam nodrošināt minimālo nodarbinātības noteikumu izpildi un darba apstākļus saskaņā ar attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem. Saskaņā ar direktīvām darba devējam nosūtītajam darbiniekam, atrodoties mērķa valstī, ir jānodrošina:

  •  mērķa valstī noteiktais maksimālais darba un minimālais atpūtas laiks;
  • mērķa valstī noteiktais minimālais apmaksātais ikgadējais atvaļinājums;
  • mērķa valstī spēkā esošā minimālā algas likme, to skaitā likmes par virsstundām;
  • mērķa valstī noteikto darba ņēmēju iznomāšanas noteikumu ievērošana;
  • veselības aizsardzības pasākumi mērķa valstī;
  • vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm un citi diskrimināciju izslēdzoši noteikumi.

Likumprojekta anotācijā minēts, ka darba devēja pienākumu atvieglošanai ir plānots ieviest tīmekļa vietni, kurā būs pieejama informācija par citu valstu vienotajām tīmekļa vietnēm ar konkrētās valsts prasībām par minimālo darba algas likmi un citām prasībām. Jāatzīst, ka 2016. gada 8. martā Eiropas Komisija ir sākusi darbinieku nosūtīšanas regulējuma pilnveidošanu. Līdz ar to ir gaidāms, ka tuvākajā nākotnē darbinieku nosūtīšanas regulējums ES mērogā tiks papildināts, nodrošinot pārskatāmu un darbiniekiem labvēlīgāku regulējumu, papildinot prasības par vienlīdzīgas samaksas pienākuma nodrošināšanu, kā arī precizējot regulējumu par nosūtījuma ilgumu un piemērojamo nodokļu regulējumu.

Visu rakstu var lasīt žurnāla "Bilances Juridiskie Padomi" maija numurā.