Ja sabiedrībā ir vairāki dalībnieki, tad pastāv liela varbūtība, ka starp dalībniekiem var veidoties atšķirīgi uzskati par to, kā būtu labāk un pareizāk īstenot sabiedrības pārvaldi, sadalīt peļņu, pieņemt kādus sabiedrībai svarīgus lēmumus. Tas savukārt nozīmē, ka katra sabiedrība, kurā ir vairāk nekā viens dalībnieks, nav pasargāta no dalībnieku (akcionāru) iekšējiem strīdiem, tā žurnāla „Bilances Juridiskie Padomi” jūlija numurā raksta Viktorija Jarkina, Dr. iur., zvērinātu advokātu biroja „SORAINEN” zvērināta advokāte.
Piedāvājam iepazīties ar raksta „Sabiedrības dalībnieku iekšējie strīdi un dalībnieku sapulces lēmumu apstrīdēšanas līdzekļi” sadaļu, kurā skaidrots viens no tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ar kuru sabiedrības dalībnieks var aizsargāt savas intereses un tiesības, - dalībnieku (akcionāru) lēmuma apstrīdēšana. Kā norāda zvērināta advokāte, šajā kontekstā būtiski, ka Komerclikums paredz atšķirīgu regulējumu sabiedrībām ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrībām. Tiesības uz dalībnieku (akcionāru) lēmumu atzīšanu par spēkā neesošu ir abos gadījumos, tomēr atšķiras šo tiesību realizācijas iespējas un mehānismi.
Attiecībā uz sabiedrībām ar ierobežotu atbildību ir jānorāda, ka saskaņā ar Komerclikuma 217. pantu pamats lēmuma atzīšanai par spēkā neesošu ir tad, ja lēmums vai tā pieņemšanas procedūra ir pretrunā ar likumu vai statūtiem, vai ir pieļauti būtiski pārkāpumi sapulces sasaukšanā vai lēmuma pieņemšanā. Termiņš lēmuma apstrīdēšanai, sniedzot tiesā prasību, ir trīs mēneši no lēmuma pieņemšanas dienas.
Saskaņā ar pastāvošo tiesu praksi jāvērš uzmanība uz to, ka Komerclikuma 217. pants neuzliek tiesai pienākumu visos gadījumos atzīt dalībnieku sapulces lēmumus par spēkā neesošiem, bet dod tiesai izvēles iespējas, tāpēc tiesai ir īpaši jāargumentē, kāpēc tā izvēlējusies dalībnieku sapulces lēmumus atzīt vai neatzīt par spēkā neesošiem. (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 14. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-1622/2014). Minētais nozīmē, ka nebūt ikviens dalībnieku sapulces lēmums, kas tika pieņemts pretrunā ar likumu, ir atzīstams par spēkā neesošu. Tāpat jānorāda, ka ne katrs procesuāls pārkāpums ir pietiekams pamats lēmuma atcelšanai; pārkāpumam ir jābūt tādam, kas ļautu uzskatīt, ka, gadījumā ja procedūra būtu ievērota, lēmums būtu citāds (sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija spriedumu lietā Nr. 03-04).
Attiecībā par akcionāru lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu Komerclikuma 286. panta kontekstā pamats lēmuma apstrīdēšanai pastāv, ja:
- lēmums ir pretrunā ar akciju sabiedrības mērķiem, publiskajām interesēm vai labiem tikumiem,
- lēmums aizskar trešo personu tiesības,
- lēmums ir pretrunā likumam vai statūtiem,
- pārkāpti likuma vai statūtu noteikumi par sapulces sasaukšanu vai ar to saistīto ziņu izsludināšanu,
- akcionāram bija prettiesiski liegts piedalīties sapulcē, prettiesiski liegts iepazīties ar lēmumu projektiem, nepamatoti atteikts sniegt viņa pieprasītās ziņas, ja tas būtiski ietekmēja viņa nostāju attiecīgajā jautājumā,
- sapulcē nav ievēroti balsošanas noteikumi, un tas ir būtiski ietekmējis balsošanas rezultātu vai nav ievēroti likuma noteikumi attiecībā uz nodoto balsu skaitu.
Termiņš akcionāru lēmuma apstrīdēšanai ir trīs mēneši no sapulces dienas. Savukārt, ja prasību ceļ akcionārs, kuram bija prettiesīgi liegts piedalīties akcionāru sapulcē, trīs mēnešus skaita no dienas, kas akcionārs uzzināja vai kad viņam vajadzēja uzzināt par sapulces lēmumu, bet ne ilgāk par gadu no sapulces dienas.
Analizējot Komerclikuma 217. panta un 286. panta regulējumus, ir jāsecina, ka akciju sabiedrības akcionāri attiecībā uz savām tiesībām un iespējām apstrīdēt sapulces lēmumus, ir nostādīti ievērojami labākā pozīcija salīdzinājumā ar dalībniekiem sabiedrībās ar ierobežotu atbildību. Par to liecina tas, ka, pirmkārt, Komerclikums piešķir būtiski vairāk pamatu akcionāru lēmumu atzīšanai par spēkā neesošiem. Otrkārt, akcionāriem ir paredzēti elastīgāki un ilgāki sapulces lēmumu apstrīdēšanas termiņi.
