Raksta attēls

“Eži”: 18 Latvijas dabas iedvesmoti gadi

“Veicas tiem, kas aizrautīgi dara!” uzsver aktīvā tūrisma centra “Eži” līdzīpašnieks un vadītājs Rolands Melbārdis.

No garlaicības līdz biznesam

Rolands smejas, ka, studējot LU Ekonomikas fakultātē, sanācis garlaikoties, un, tā kā garlaicība bieži vien rada augsni kaut kam citam, sācis organizēt studentiem dažādus pasākumus. “Par laimi, man bija lieliski studiju biedri un visapkārt bija jūtamas jaunas vēsmas – formējās pirmās studentu pašpārvaldes, satiku cilvēkus, no kuriem varēju daudz mācīties. Viens čalis nesen bija atgriezies no Amerikas, kur bija strādājis nometnēs un apguvis visvisādas gudrības, arī “team building” jomā, kas tolaik vēl bija “pilnīgs kosmoss”. Kopā ar domubiedriem 1995. gada vasarā sarīkojām pirmo vasaras nometni, ko varētu uzskatīt par miniuzņēmējdarbības pieredzi.”

Pāris gadus Rolandu nepameta ideja, ka vajag kaut ko darīt aktīvās atpūtas laukā, un pēc studiju biedra uzaicinājuma viņš sāka strādāt Vidzemes Tūrisma asociācijā.

Šis darbs viņam sniedza ne tikai ļoti iedvesmojošu pieredzi, bet arī ļāva satikt tagadējo biznesa partneri Mārtiņu Malcenieku. Šobrīd “Eži” ir viens no vadošajiem aktīvās atpūtas jomas uzņēmumiem Latvijā un šoruden svinēs savu pilngadību.

 18 uzņēmējdarbības pieredzē gūtās mācības

  • Ja ideja ir noturīga vismaz gadu, var mēģināt. Atskatoties atpakaļ, esmu pārliecināts, ka ilgtermiņā izveidot biznesu var tad, ja esi atradis jomu, kurā tiešām vēlies strādāt, un dari to, ko patiešām gribi darīt. Ja tā nav fiksā “dušas” ideja, bet noturīga – kas urda un neliek mieru vismaz gadu. Mani iedvesmoja Latvijas daba!
  • Uzklausīt citus, bet uzticēties sev. Manuprāt, sākuma periodā pašam tas “lauks” ir jāuzar un sēkla jāiesēj. Protams, būtu labi pirms tam izpētīt augsni un aprunāties ar vairākiem cilvēkiem, ne tikai draugiem. Es pats šo apli neapzināti izgāju, strādājot Vidzemes Tūrisma asociācijā, mēģinot saprast, kas varētu būt mani pirmie klienti, un cenšoties savākt pierādījumus tam, ka mana ideja ir interesanta. Taču nevajag arī citu sacīto vienmēr uztvert par pilnīgu patiesību, jo kas vienam liekas nederīga ideja, citam šķiet izcila!
  • Jāmeklē kāda atbalsta programma. Mūsu uzņēmumam bijušas un aizvien ir saistības ar finanšu iestādēm. Bet sākotnēji mūsu ideju atbalstīja Valmieras pašvaldība, kas piedāvāja iznomāt telpas, un Cēsu rajona padome, kura izsniedza bezprocentu kredītu 4000 latu apmērā. Tas bija jāatmaksā gada laikā, un to mums arī izdevās izdarīt. Nedaudz palīdzēja arī vecāki. Uzņēmuma pamatkapitālā es “ieliku” savu datoru, bet Mārtiņš – motorolleru. Lai izveidotu uzņēmumu, kas nodarbojas ar pasākumu rīkošanu, īstenībā naudu nevajag. Finanšu līdzekļi bija nepieciešami, lai nopirktu velosipēdus un uzsāktu to tirdzniecību.
  • Paša finansiāls ieguldījums motivē. Zināmā mērā tas ir apliecinājums sev pašam, ka esi gatavs darīt. Tas arī parāda, cik lielu risku esi gatavs uzņemties, jo, ja nemaz neieguldi savus līdzekļus, diezgan ātri vari no savas idejas atkāpties. Lai saņemtu bankas aizdevumu, nepieciešams uzņēmuma īpašnieka privātais galvojums, jo finanšu iestādes šobrīd ļoti nodrošinās. Bet pilnīgi visu uz kārts gan nevajadzētu likt!

  • Ir liela atšķirība starp biznesu un nodarbošanos. Kādā brīdī ir jāsaprot, vai tevi interesē bizness vai nodarbošanās. Mazajā biznesā tos abus vēl ir iespējams apvienot, bet, tiklīdz pieņemsi darbiniekus, agri vai vēlu būsi spiests pievērsties cilvēku vadīšanai. Man, paldies Dievam, ir partneris. Man bija svarīgi sev atstāt arī iespēju rīkot pasākumus un realizēt idejas, bet vienlaikus ir jāmāk dozēt un neuzņemties vairāk par 25%.
  • Ar gadiem mainās vērtības. Tagad saprotu, kā man palaimējies, ka satiku savu biznesa partneri Mārtiņu. Tolaik likās – es taču viņu zinu, kopā jau esam tik daudz ko darījuši! Bet, pirms uzsākt ilgtermiņa attiecības biznesa partnerībā, jāsaprot, ka cilvēki mainās un katrs var arī aiziet uz savu pusi. Gan cilvēku ambīcijas, gan vērtības, gan pacietība mēdz mainīties, un galu galā viss var izrādīties citādi, nekā domāts sākumā. Bet to parāda tikai laiks.
  • Labāk, lai īpašnieki būtu atšķirīgi. Manuprāt, biznesa partneriem ir svarīgi saprast, kura joma katram tuvāka un ko kurš uzņēmumā darīs, lai varētu viens otru papildināt. Jo, ja abi gribēs realizēt savas idejas, var rasties konflikti. Es uzņēmumā vairāk veicu izpildfunkcijas un operatīvo vadību, savukārt Mārtiņš nodrošina, lai uzņēmums stabili un droši darbotos. Viņa pārziņā ir sadarbība ar finanšu iestādēm, juridiskie jautājumi un sarežģītu jautājumu risināšana.
  • Svarīgi, lai kāds motivētu tevi. Esmu ļoti priecīgs, ka uzņēmumu nodibinājām divatā, jo citādi nebūtu neviena, ar ko apspriesties, un visi lēmumi būtu jāpieņem vienam. Ir labi, ja blakus ir cilvēks, ar ko dalīties. Jo tev kā vadītājam ir jāmotivē savi darbinieki, bet kurš motivēs tevi?
  • Jau no paša sākuma ir svarīga atklātība. Ja biznesa partneri nespēj lietas izrunāt, tad skaidrs, ka ilgtermiņā nekas nesanāks. Jārunā, jāliek kārtis galdā un emocijas jāpabīda malā. Nekad neesam nonākuši situācijā, kad būtu gribējies katram iet uz savu pusi. Tas acīmredzot apliecina to, ka esam pratuši risināt problēmas.
  • Visu darot pats, var izdegt. Pirmos piecus gadus man likās, ka vislabāk visu varu izdarīt tikai es pats. Taču tam var sekot izdegšana, kad esi uz visiem apvainojies. Ja vēlies labus palīgus, viņos ir jāiegulda gan laiks, gan pacietība.
  • Darbinieki veido uzņēmuma rokrakstu. Jāsaprot, ka cilvēki ne tikai aug un attīstās, bet viņiem arī mainās domas, un ne visi uzņēmumā ir uz palikšanu. Mūsu uzņēmumā divpadsmit cilvēki strādā jauvairāk nekā desmit gadus, un tā ir liela vērtība – viņi ir mūsu fundaments, tie, kas veido mūsu rokrakstu. Bet vienlaikus pastāv risks, ka varam iesūnot un ieslīgt paštīksmē. Tāpēc uzņēmuma īpašniekam ik pa laikam jāspēj palūkoties uz komandu no malas – kā šobrīd izskatāmies kopējā kontekstā – un, ja vajadzīgs, to sapurināt, lai uzņēmums ietu uz priekšu.
  • Jaunas idejas nāk un iet, bizness paliek. Laika gaitā esam attīstījuši dažādus virzienus un no dažiem arī atteikušies. Pirms trim gadiem izlēmām vairs neiznomāt laivas, jo šis bizness sagādāja tikai galvassāpes. Mūs vairāk interesē laivošana, nevis laivu izīrēšana, tāpēc tagad piedāvājam interesantus maršrutus, bet laivas nomājam no citiem. Pēdējos piecus gadus būvējām augsto virvju konstrukcijas un parkus, bet tikai tādēļ, ka bija cilvēki, kurus tas interesēja. Šobrīd arī šis virziens transformējas, un gluži kā biznesu to neredzu, jo tam ir augsti riski un tajā daudz jāiegulda, lai attīstītos.

  • Dažkārt vienkārši nav īstais laiks un vieta. Kad uzsāc ko jaunu, šķiet, ka visu esi izdomājis, bet tikai laiks parādīs, kā tev veiksies. Pirms gadiem desmit, fokusējoties uz distanču slēpošanu, atvērām veikalu Rīgā. Taču sākās ekonomiskā krīze un divus gadus arī nebija kārtīgas ziemas. Šos faktorus nebijām paredzējuši, un veikalu nācās aizvērt. Finansiālajā ziņā tā bijusi mūsu visskarbākā pieredze, bet par nepareizu šo lēmumu nosaukt nevaru, jo citos apstākļos viss varēja izdoties. Vienkārši nebija īstais brīdis.
  • Jāiztēlojas arī sliktākais scenārijs. Brīžos, kad grūti pieņemt lēmumu, jāpadomā, kas notiks un ko tu zaudēsi, ja iecerētais neizdosies. Ja pēc tam tomēr esi gatavs mēģināt, tātad esi gatavs riskam. Bet skriet ar galvu sienā arī nevajag.
  • Reizēm neveiksme izrādās veiksme. Uzņēmuma sākumposmā piedāvājām nebijušu pakalpojumu: iznomā velosipēdu vienā vietā un nodod citā. Sezonas beigās bilance bija graujoša – nozagti 90% velosipēdu. Lai arī tā nebija patīkama pieredze un bizness īsti nesanāca, ideja papildus velosipēdu nomai piedāvāt maršrutus izrādījās neapzināts sabiedrisko attiecību gājiens, kā jaunam uzņēmumam sevi pieteikt.
  • Veicas tiem, kas aizrautīgi dara! Nenoliedzami, mēs trāpījām īstajā vietā un laikā, bet arī tagad daudzām iniciatīvām ir īstais laiks. Mūsu veiksme balstījās uz to, ka aizrautīgi un ar lielu sociālu atdevi veicām pirmos projektus, tādā veidā ap sevi sapulcinot cilvēkus, kam likāmies interesanti.
  • Ar teorētiskajām zināšanām vien nepietiek. Manuprāt, galvenais ir sākt darīt, jo teorētiskās zināšanas var krāt bezgalīgi un tā arī nekad neuzsākt biznesu. Tikai tad, kad izbaudi visu uz savas ādas, saproti, kā rīkoties. Protams, pašizglītoties ir svarīgi. Man visvairāk palīdzējuši vadītprasmes praktiskie treniņi un izglītošanās “team building” jomā. Strādājot šajā sfērā, jāspēj būt aktuāliem un – vissvarīgākais – atrast piemērotāko risinājumu konkrētajam kolektīvam.
  • Uzņēmējam īsti nekad nav stabilitātes. Jo jebkurā mirklī viss var mainīties un jādomā kaut kas cits. Pie stresa uzņēmējdarbībā ar laiku pierod. Svarīgi, lai ir atbalstoša ģimene un vari ar kādu izrunāties. Ja cilvēkam ir ļoti svarīga stabilitāte un prognozējami ikmēneša ienākumi, tad var droši teikt, ka viņam nav uzņēmēja gēna.

Tā nu “Eži” jau 18 gadus piedāvā aktīvās atpūtas un sporta pasākumu organizēšanu, sākot no vienkārša pārgājiena līdz lielu sporta spēļu un sacensību producēšanai un realizēšanai, kā arī komandas veidošanas, personības izaugsmes un prasmju apmācību treniņus, un starp tūrisma centra klientiem ir Latvijas lielākie uzņēmumi. Otrs biznesa virziens ir velosipēdu tirdzniecība un serviss Cēsīs un Valmierā. Un laiks rādīs, uz ko Latvijas daba iedvesmos uzņēmējus nākotnē.