Raksta attēls

Citāda alus celmlauži

Patlaban Latvijā ir kādi divi desmiti mazo alus darītavu, taču pirms gadiem pieciem tās varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Viens no celmlaužiem bija alus darītava “Malduguns”, kas no mazītiņa uzņēmuma, kurš atradās vecā maizes ceptuvē, tagad ir izaudzis līdz zīmolam, ko zina katrs kārtīgs alus cienītājs. Par to, kāds bija šis ceļš, stāsta “Malduguns” līdzīpašnieks un galvenais alus brūvētājs Andris Liepiņš.

Pirmais gads – bez algas pašiem

Pie tā, ka trīs puiši pirms sešiem gadiem vispār nolēma nopietni pievērsties alus darīšanai, lielā mērā bija vainojams visai vienveidīgais alus tirgus Latvijā. Tolaik toni diktēja lielās un vidējās alus darītavas, kas ar eksperimentiem īpaši neaizrāvās. Ja kāds gribēja dzert interesantāku alu, tad vajadzēja vai nu pirkt importa produktus, vai arī brūvēt pašam. Andris Liepiņš izvēlējās otro variantu. Vispirms brūvēja alu pats sev, bet vēlāk, saticis vēl divus līdzīgi domājošus kungus, nolēma izveidot savu brūzi.

Lēmums bija ļoti drosmīgs, jo vairāk tādēļ, ka nevienam no trijotnes nebija pieredzes šai jomā. “Kad nolēmām pievērsties alus darīšanai, nevienam no mums nebija nekādas saprašanas par biznesu. Taču savā ziņā tieši mūsu naivums palīdzēja uzsākt šo lietu."

"Par laimi, dzīvē jau tu nezini, kas tevi sagaida, un tādēļ drošāk vari mesties iekšā nezināmajā. Visas mācības jau nāk no paša pieredzes, kad esi apdedzinājies,” tagad saka Liepiņš.

Nekāda lielā starta kapitāla nevienam nebija. Nebija arī ideju un plānu, kā piesaistīt finansējumu no malas: “Ja tu pirms tam neesi apgrozījies biznesa vidē, tad arī nav zināšanu, kā piesaistīt līdzekļus, jo proti menedžēt tikai savu maciņu. Sākumā izmantojām savus ietaupījumus un to, ko aizņēmāmies no radiem. Sākums jau vispār bija kā eksperiments – vai tā alus lieta maz var aiziet. Visu, ko nopelnījām, ielikām attīstībā. Pirmajā gadā pat nevarējām atļauties sev algas maksāt.”

Alus darītava ceptuvē

Pirmās telpas, kurās “Malduguns” iekārtojās, bija diezgan tālu no priekšstatiem par to, kā vajadzētu izskatīties modernam alus brūzim, – tā bija Raunas novada Rozes ciema bijusī maizes ceptuve, kuras vienīgais pluss bija gleznainā atrašanās vieta blakus strautam. Telpas bija šauras un alus ražošanai ne pārāk piemērotas, trūka arī ražošanas iekārtu. Dažas iekārtas bija pašu meistarotas un diezgan primitīvas, tādēļ alus brūvēšana prasīja ļoti daudz roku darba. Nekādus lielos apjomus tādos apstākļos saražot nevarēja – maksimums trīs četras tonnas alus mēnesī. Salīdzinājumam – tagad “Malduguns” ražošanas jauda ir apmēram 15 tonnu mēnesī.

Kādu laiku tā cīnoties, tomēr pienāca atziņa, ka bez papildu līdzekļu piesaistīšanas neiztikt. “Sākumā nedomājām ņemt kredītu ražošanas paplašināšanai. Likās – gan jau paši tiksim galā. Droši vien problēma bija arī tā, ka īsti nezinājām, kur griezties un kā pareizi rakstīt biznesa plānus. Savas priekšrocības jau arī šim ceļam ir, jo neviens nevar ietekmēt mūsu lēmumus un plānus. Vari būt pats sev saimnieks. Taču vienā brīdi sapratām, ka bez kapitālieguldījumiem tomēr neiztikt, jo ar tādiem ražošanas apjomiem nekad nevarēsim tikt ne pie normālām telpām, ne normālām iekārtām. Tādēļ beigu beigās tomēr paņēmām kredītu, lai nopirktu telpas bijušajā Raunas “Lauktehnikā”. Tas ļāva spert attīstībā soli uz priekšu,” stāsta Liepiņš.

Jaunās telpas tiešām ļāva uzņēmumam ievērojami attīstīties – tagad tam ir gan jaunas iekārtas (tiesa, šajā ziņā iespējas izaugsmei vēl esot ļoti lielas), gan plaša noliktava, gan arī neliels birojs, par kādu iepriekš varēja tikai sapņot.

Darbība ievirzīta stabilās sliedēs, un atliek tikai strādāt, vadoties pēc pašu nospraustajiem principiem: “Mēs cenšamies darīt visu tā, kā mums pašiem liekas pareizi. Gan attiecībā uz darbinieku atalgojumu, gan attiecībās ar sadarbības partneriem."

"Protams, gadās jau kļūdas, tomēr vadmotīvs vienmēr ir bijis – veidot uzņēmumu tā, lai mums pašiem tādā gribētos strādāt.”

Eksperimentu lauciņš

Jau no sākta gala “Malduguns” ir izcēlusies ar diezgan drosmīgiem eksperimentiem alus darīšanā. Tā iesāka ar IPA tipa aliem (no India Pale Ale – Indijas gaišais eils; alus stils, ko raksturo augsts alkohola saturs un plaša apiņu garšas buķete), kādi pirms sešiem gadiem Latvijā nebija īpaši izplatīti, un tad gāja vēl tālāk, piedāvājot ķirbju alu, rabarberu alu un pat ķiploku alu. Pēdējais tapis sadarbībā ar nelielu Raunas uzņēmumu “Latvijas ķiploks”. Tā pārstāvji piedāvājuši kopīgiem spēkiem radīt ķiploku alu, taču aldari uz šo ideju sākumā skatījušies diezgan skeptiski. “Tomēr sadarboties gribējās, tādēļ nolēmām pamēģināt. Atsauksmes ir dažādas, taču daļai cilvēku šis alus patiešām patīk. Daļu produkcijas nopērk mūsu sadarbības partneris, kam ir savs veikaliņš – tajā tagad ir vēl viens ķiploku produkts, ķiploku alus… Skaidrs, ka milzīgu komerciālu panākumu šādam alum nebūs, taču šādi eksperimenti palīdz mūsu uzņēmuma tēlam.”

“Malduguns” politika jaunu šķirņu veidošanā un eksperimentu jomā ir vienkārša: pastāvīgi tiek ražotas tās šķirnes, kas jau ir iekarojušas popularitāti, taču paralēli laiku pa laikam top arī eksperimentālās un sezonālās alus šķirnes.

“Tas man liekas piemērots modelis mūsu izmēra darītavai. Ir jābūt pastāvīgām šķirnēm, ko lejam kegos un pārdodam bāriem, – tās veido lielāko daļu apjoma. Un nelielu daļu veido eksperimenti."

"No biznesa viedokļa nebūtu pareizi visu laiku tikai eksperimentēt. Taču mums pašiem nebūtu interesanti ražot tikai desmit šķirnes, pie kurām visi jau pieraduši. Cilvēki tomēr visu laiku gaida arī ko jaunu. Pieredze rāda – ja palaižam tirgū kaut ko jaunu, tad viena partija – apmēram 1000 litru – vienmēr aiziet ļoti labi. Lai cilvēki pagaršotu, ar to pilnībā pietiek. Un tad vari skatīties reakciju – ražot vēl vai arī aizmirst,” skaidro Andris Liepiņš.

Vēl viens eksperimentu un sadarbības virziens ir alus šķirnes, kas tapušas kopā ar kādu citu mazo alus darītavu. Parasti šādi sadarbības projekti notiek pēc atstrādātas shēmas: iepriekš internetā tiek veiktas pārrunas ar potenciālajiem partneriem, panākta vienošanās par recepti, pēc tam ciemos atbrauc aldaris no otras darītavas un kopīgiem spēkiem tiek brūvēts alus. Kad tas ir gatavs, daļa partijas tiek atdota partneriem. “Maldugunij” šādi sadarbības partneri ir bijušas Somijas, Ungārijas un Krievijas mazās alus darītavas. “Tas ir gan savstarpēji izdevīgi no PR viedokļa, gan arī mums pašiem ir interesanti satikties ar citiem alus darītājiem.”

Intuīcija un rezultāti

Ceļš uz panākumiem nav bijis viegls, tomēr arī kādas īpaši smagas kļūdas, Andris neatminas. Taču pa kādai mazākai ir gadījies: “Vienubrīd mēs mēģinājām ziemā ražot tādu pašu alus apjomu kā vasarā. Taču tad attapāmies, ka noliktava ir pilna, bet bankas konts – tukšs. Tad nākas gaidīt pavasari, kad plūsma palielinās. Taču tas nav labi, jo tad alus iestāvas. Tādēļ tagad cenšamies ražošanas apjomus regulēt.”

Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, tad vienai lietai gan Liepiņš pievērstu lielāku uzmanību: “Būtu vairāk uzticējies intuīcijai, izvēloties cilvēkus, ar kuriem sadarboties."

"Mēs alu klientiem piegādājam ar pēcapmaksu, un ir bijuši klienti, kuru parāds aug un aug, līdz beigās to vairs nevar atgūt. Ir bijis tā, ka intuīcija saka – nebūs labi, nevajag ar viņu sadarboties! Taču ar prātu nospried – nav taču iemesla atteikt. Un beigās izrādās, ka labāk būtu bijis uzticēties intuīcijai…”

Vai šobrīd jauniem censoņiem būtu vērts mēģināt izveidot vēl kādu mazo alus darītavu? “Kad sākām, tad šādu darītavu bija maz – šķiet, mēs ar “Labieti” bijām pirmie, kas mēģināja alus piedāvājumu padarīt daudzveidīgāku. Tas laikam bija veiksmīgs brīdis, jo cilvēki vārda tiešā un pārnestā nozīmē bija izslāpuši pēc kaut kā jauna. Tas mums palīdzēja uzsākt savu biznesu. Bet kopā ar mums ir audzis un laika gaitā kļuvis prasīgāks arī alus patērētājs. Tādēļ tiem, kas sāk brūvēt alu tagad, varētu būt grūtāk, jo konkurence nav maza. No otras puses, nu vairs nevienam nav jāstāsta, kas ir mazā ražotne, turklāt var atļauties drosmīgākus eksperimentus, nekā sākumā varējām mēs,” spriež Liepiņš.

Atšķirība ir arī tā, ka tagad entuziasti, kuri vēlas izmēģināt spēkus alus brūvēšanā, sākumā var mēģināt iztikt bez lielām investīcijām sava brūža veidošanā.

Ir iespējams sarunāt ar jau esošajām alus darītavām, tostarp arī “Malduguni”, ka tās īpašnieki izīrē daļu ražotnes jaudas, ļaujot brūvēt alu pašam pēc savas receptes. Tas ir labs veids, kā pārbaudīt savas spējas, jo īre noteikti izmaksās lētāk nekā iekārtu pirkšana.

Patlaban alus darītava jau stabili stāv uz abām kājām, un uzņēmuma īpašnieki pēc ilgiem grūtību gadiem beidzot var runāt par peļņu un domāt ne tikai par naudas ieguldīšanu uzņēmumā, bet arī par sava darba augļu baudīšanu. “Vienmēr jau ir dilemma, ko iesākt ar peļņu – ieguldīt uzņēmumā vai kaut ko arī izņemt. Līdz šim mums šis jautājums nebija aktuāls, jo vajadzības vienmēr bija tik spiedīgas, ka visu nācās ieguldīt atpakaļ. Allaž jau ir nepieciešamība kaut ko uzlabot. Līdz šim mēs kā uzņēmuma īpašnieki bijām izvēlējušies maksāt sev diezgan pieticīgas algas, taču laiks iet uz priekšu un man šķiet, ka nu jau esam pelnījuši ne tikai izjust gandarījumu par darbu, bet arī baudīt tā augļus.”