Raksta attēls

Attiecību vērtība biznesā: psihoterapeita ieteikumi

Laikā, kad daudzi uzņēmumi saskaras ar Covid-19 krīzes izaicinājumiem, ir svarīgi saglabāt vēsu prātu un mieru, nenolaist rokas un turpināt virzīties un priekšu. Kā to spēt, jautājām psihoterapeitam, kas pats daudzus gadus vadījis uzņēmumu, – Ivaram Baulam.

Jāpieņem realitāte

Kaut gan gribētos, lai psihoterapeits sacītu nomierinošus vārdus un iedegtu cerības gaismu tuneļa galā, tomēr domāsim loģiski – to, kas mūs gaida nākotnē, patlaban nezina neviens. Un Ivars Bauls, lai arī viņa teiktais dažiem var likties kā auksta duša, ir godīgs: “Sliktākais, ko šajā situācijā varētu kādam teikt, – ka viss būs labi. Jo nebūs labi. Pareizāk sakot, dažiem būs labi, taču dažiem nebūs. Tā ir skarbā realitāte."

"Protams, uzņēmējam ir sāpīgi redzēt, kā iet bojā tava darba augļi. Taču, ja mānīsi sevi ar viltus cerībām, tad būs vēl sliktāk. Tādēļ vispirms ir jāpieņem realitāte, kāda tā ir.”

Bet realitāte ir tāda, ka patlaban dzīvojam neskaidrību pilnā laikā. Kad ekonomika atdzīvosies un cilvēki atkal sajutīsies droši? Kā plānot savu nākotni? Uz šiem jautājumiem pagaidām skaidru atbilžu nav. Toties internetā, žurnālos un grāmatās varam lasīt dažādus ieteikumus, kā cīnīties ar krīzes un neziņas radīto stresu. Bet vai tie palīdz?

Par dienas strukturēšanu un ceļu pie sevis

“Vissliktākais ir nenoteiktība. Esmu lasījis daudz un dažādus padomus, kā ar to cīnīties – skriet, vingrot, strukturēt dienu un tamlīdzīgi. Bet, ja cilvēks, kurš ir izmisuma stāvoklī, par katru cenu centīsies strukturēt savu dienu un apgūt kaut ko jaunu, piemēram, iemācīties jaunu valodu, tad, ļoti iespējams, nekas no tā neiznāks. Jo krīzes stāvoklī smadzenes īsti nestrādā un domas ir vērstas pavisam citā virzienā. Drīzāk tādā brīdī var mēģināt nonākt atpakaļ pie sevis. Ikdienā darbi mūs parasti aizrauj mutulī un nekam citam neatliek laika, bet krīzes brīžos tu vari palikt vienatnē ar sevi. Kontaktam ar sevi stress pat var palīdzēt.”

Ikdienas rutīnas zuduma un apjukuma apstākļos ir vērts izmanot pauzi un “patīt filmu” atpakaļ, lai padomātu, ko ierastā darba skrējiena dēļ gadu gaitā varbūt esam zaudējuši. Pamēģināt atcerēties, kas mums likās svarīgs pirms gadiem desmit – un kādēļ tā laika ideāli un ieceres ir palikuši kaut kur otrajā plānā. Varbūt tagad ir īstais laiks šajā ziņā kaut ko mainīt? Vēl nereti pavīd aicinājums meditēt, lai tā sakārtotu domas. Ivars Bauls gan uz to raugās diezgan skeptiski: “Ja cilvēks, kurš to agrāk nav darījis, tā vienkārši pēkšņi sāks meditēt – vienalga, krīzes vai ikdienas situācijā –, no tā diezin vai būs kāds labums. Taču noderīgi var būt citi meditatīvi aktivitāšu veidi.

Piemēram, garas pastaigas, ko es pats piekopju. Tā jau arī ir meditācija: pastaigā tu izej nemierīgs un satraukts, bet tad lēnā garā sakārto domas un nomierinies. Bet, ja ir vēlēšanās nopietni pievērsties meditācijai, tad vispirms ir vērts šo tēmu kārtīgi izpētīt.”

Nepieciešams balanss

Pastāv viedoklis, ka uzņēmēji ir tā cilvēku kategorija, kas krīzes apstākļiem spēj piemēroties elastīgāk, jo arī normālos apstākļos viņiem visu laiku nākas meklēt jaunus risinājumus un tikt galā ar dažādām problēmām.

Citiem vārdiem, uzņēmējam visa dzīve ir kā treniņš krīzes situācijai.

Psihoterapeits tomēr iesaka būt piesardzīgiem: “Es negribu šķirot cilvēkus uzņēmējos un pārējos, taču bieži vien ļaudis nesaprot, ka dzīvē ir nepieciešams balanss. Nereti nākas dzirdēt, ka cilvēki lielās: es ceļos sešos no rīta, eju skriet, tad braucu uz darbu, vakarā daru vēl to un to. Īpaši tas raksturīgs gados jauniem cilvēkiem. Un pēc tam brīnāmies, ka 35 gados ir klāt infarkts vai veģetatīvā distonija. Ja uzņēmējs pirms tam ir dzīvojis tik ļoti intensīvi, tad var gadīties, ka krīzes atnākšana pieliek punktu un viņš patiešām tiek pilnībā sagrauts. Savukārt, ja esi dzīvojis prātīgi, ja tev ir uzkrājumi vai iespēja saņemt valsts pabalstu, tad krīzes laikā varbūt tomēr vari paņemt nelielu pauzi, lai pēc tam pilnvērtīgi atgrieztos dzīvē un darbā.”

Neiekrist domāšanas kļūdu slazdos

Taču vienlaikus ir skaidrs, ka reālajā dzīvē ne vienam vien uzņēmējam gadiem ilgi lolotā un būvētā biznesa sabrukums ir traģēdija, jo tā ir bijusi gandrīz visa viņa dzīve. Ivars Bauls tomēr aicina tik dramatiski uz šīm lietām neraudzīties. Pat, ja šķiet, ka dzīvei pēkšņi ir zudusi jēga, uz to visu var un vajag paskatīties arī no cita skatu punkta: “Viss, ko cilvēks pirms tam ir darījis, ir bijis jēgpilni. Pašreizējās problēmas jau nepārsvītro visu to, ko viņš pirms tam ir izdarījis. Mums sabiedrībā nez kādēļ ir pieņemts vērtību noteikt pēc rezultāta – un, ja rezultāts šobrīd ir slikts, tad arī visam, kas bijis pirms tam, nav nekādas vērtības. Bet tā ir domāšanas kļūda! Īslaicīgu grūtību dēļ nedrīkst atteikties no tām vērtībām, kas ir bijušas, un pat ja tev šobrīd bizness neiet, tas nenozīmē, ka tu neesi cienījams cilvēks.”

Kolektīva spēks

Mazā uzņēmumā, kur strādā pāris cilvēki, krīzi pārvarēt varbūt ir vieglāk, jo var ātrāk un elastīgāk pieņemt lēmumus un vienoties par dažādiem risinājumiem. Tai pašā laikā personiskās attiecības noteikti ir ciešākas, un tas nozīmē, ka visi smagie lēmumi ir vēl smagāki. Un ko darīt tiem, kuru pakļautībā ir desmitiem darbinieku un pamatīga atbildība?

Ivaram Baulam ir savs skatījums arī uz šo problēmu: “Ir maldīgi iedomāties, ka algots darbinieks nav ieinteresēts uzņēmuma attīstībā vai risinājumu meklēšanā krīzes situācijā, – vienkārši ir jāprot atrast motivācijas veidus. Ja tu esi bijis tāds vadītājs, kurš darbiniekus dzinis ar pātagu, tad krīzes situācijā tavs bizness tiešām nonāks kraha priekšā. Taču, ja uzņēmumā ir draudzīgas un ģimeniskas saites, tad vadītājam pat neienāks prātā doma – par ko gan vispirms rūpēties? Skaidrs, ka izeja no situācijas jāmeklē kopīgiem spēkiem. Ja apgrozījums ir samazināts, bet lietas tomēr notiek, tad uzņēmumā, kur valda normālas attiecības, visi ir ieinteresēti meklēt veidus, kā ieekonomēt, lai izdzīvotu līdz krīzes beigām. Attiecības ir tās, kas uztur uzņēmumu no iekšpuses.”

Ar skaidru skatu

Kāpēc man tā neveicas? Daudziem viss ir labi un lietas joprojām notiek, bet tieši manā jomā iet kā pa celmiem – arī tā droši vien tagad domā ne viens vien uzņēmējs. “Problēma ir salīdzināšanā, kas mūsdienu “instagrama” laikmetā diemžēl ir visai populāra. Ja tu sāc sevi salīdzināt ar citiem, tu neizbēgami nonāc emocionālās šūpolēs un nekad nevari būt īsti laimīgs. Ja tev klājās labāk nekā citiem, tu kļūsti iedomīgs – pat ja centies to neizrādīt. Vai arī nonāc citēja lomā, ja salīdzini sevi ar kādu, kas ir, piemēram, bagātāks un izskatās laimīgāks. Ja tu sevi salīdzināji ar tiem, kam gāja labāk, arī agrāk, tad, protams, krīzes situācijā sajūtas būs vēl sliktākas. "

"Bet tā vietā vajadzētu pabāzt galvu ārā no sava purva un palūkoties apkārt ar skaidru skatu – ko es pats tagad varētu darīt, kādu jaunu ceļu meklēt,” saka Ivars Bauls.

Viņš aicina vēsu prātu vērtēt pašreizējās krīzes apmērus un apzināties, ka ir bijuši arī sliktāki laiki: “Labi atceros deviņdesmitos gadus, kad daudziem tiešām nebija ko ēst; piemēram, mūsu ģimene pārtika no humānās palīdzības. Tos laikus ar tagadējiem nevar salīdzināt – kas to ir piedzīvojuši, tie sapratīs.”

Novērtēt attiecības

Psihoterapeits atzīst – lai kā gribētos, nav iespējams dot padomus, kas derētu visiem, jo katrs cilvēks ir individuāls. Taču šo laiku ir iespējams izmantot lietderīgi, lai padomātu, kā dzīvot tālāk un ko savā dzīvē varbūt ir vērts pamainīt. Un pamēģinātu arī šim krīzes mākonim atrast optimistisko zelta maliņu. “Ja mēģinām saskatīt kādu labu ziņu, tad šis ir laiks, kad mēs varam augt kā cilvēki. Var jau vīpsnāt – labāk lai mans bizness būtu gājis kā līdz šim, bet pie personīgās izaugsmes es piestrādāšu tad, kad būšu pensijā! Taču septiņdesmit gados to darīt jau būs par vēlu. Laikā, kad apkārt ir tik daudz nenoteiktības un pat draudu dzīvībai, būtu vērts padomāt un apzināties attiecību vērtību gan biznesā, gan personīgajā dzīvē. Jo cilvēks jau tomēr nav vientuļais vilks, lai gan reizēm mums tā gribētos domāt…”