Cilvēki pret tehnoloģijām – kurš strādās?

“Ciešanas sāk sagādāt jauna slimība, kuras vārdu daudzi vēl nav dzirdējuši, bet par kuru viņi tuvākajos gados dzirdēs arvien vairāk: tehnoloģiju radīts bezdarbs.”

Tā raksta ekonomists Dž. M. Keins darbā “Ekonomiskās iespējas mūsu mazbērniem”. Iespējams, būsiet pārsteigti, uzzinot šī darba tapšanas gadu: 1930. Līdz ar ideju par pirmo robotu radās arī bailes par to, ka reiz roboti aizstās cilvēkus.

Vai tiešām jauna pasaules kārtība?

Swedbank Lietuva galvenais ekonomists Nerijus Mačulis, uzstājoties Swedbank Ekonomikas forumā, atzīmēja, ka Z paaudze – deviņdesmito gadu vidus bērni –, šķiet, jau piedzimusi ar internetu asinīs. Tehnoloģijas šai paaudzei ir pašsaprotama dzīves daļa. Jaunākās paaudzes roboti eksperimentālā kārtā jau tagad tiek ieviesti dažādu nozaru uzņēmumos. Piemēram, ASV ir radīts McDonald robots, kurš pilnībā spēj pagatavot hamburgeru un apkalpot klientu. Viena tāda robota izgatavošana maksā 25 tūkstošus dolāru.  Nav liels ieguldījums “darbiniekā”, kurš nekad neslimo, nenogurst, kuram nav vajadzīga veselības apdrošināšana, kurš neiet dekrētā un atvaļinājumā, neprasa algas paaugstinājumu…

Roboti, kas precīzi izpilda komandas un strādā jebkuros apstākļos, bezvadītāja auto, droni, 3D printeri – datoru veiktspēja ir pieaugusi neiedomājamā ātrumā un apjomā. Taču Z paaudzes pasauli veido ne tikai tehnoloģijas, bet arī ekonomiskā nenoteiktība, ekonomiskās nestabilitātes un nedrošības sajūta. Kāds ir šābrīža ekonomiskais fons un kādas problēmas tas var radīt nākotnē?  

Paliekam mazāk, kļūstam vecāki

Pēdējos 20 gados Baltijas valstis ir piedzīvojušas strauju produktivitātes un atalgojuma pieaugumu. 1995. gadā vidējā bruto alga Latvijā bija 127 EUR, bet 2016. gadā – jau 859 EUR, tātad vidējais bruto atalgojums palielinājies vairāk nekā sešas reizes. Kas tālāk?

Pēc šīs straujās izaugsmes kāpums kļūs lēnāks un grūtāks. Tam ir vairāki iemesli.

Viens no būtiskākajiem iemesliem – sarūk iedzīvotāju skaits. Kopš 2000. gada Igaunijā iedzīvotāju skaits samazinājies par 6%, Lietuvā par 18%, Latvijā – par 17%. Latvijā no 2,382 miljoniem mūsu skaits sarucis līdz 1,969 miljoniem. Turklāt šī tendence turpināsies vēl gadiem ilgi. Kas notiek un kurp tas mūs ved? No vienas puses, mazs iedzīvotāju skaits nav problēma – ir taču tādas pārtikušas valstis kā, piemēram, Luksemburga, kur iedzīvotāju skaits ir tikai puse no Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Taču ekonomikai iedzīvotāju demogrāfiskā struktūra ir daudz nozīmīgāks faktors par iedzīvotāju skaitu, un tieši tad sākas mūsu problēmas.

Latvijā tendence ir lejupejoša, turklāt kritums vērojams visās darbaspējīgo iedzīvotāju vecuma grupās. Kopš 2000. gada strādājošo skaits vecuma grupā 15–24 gadi sarucis par 41%, 25–34 gadu veco strādājošo skaits sarucis par 14%, 35–44 gadus veco strādājošo skaits – par 25%.  Savukārt iedzīvotāju skaits, kas sasnieguši 75 gadu vecumu un vairāk, šo 16 gadu laikā palielinājies par 48%. Šajā situācijā ir gan labās ziņas, gan problēmas.  

Vispirms par labo: jūs, visticamāk, dzīvosiet ilgāk, nekā domājat. Pasaules Veselības organizācijas prognozes par vidējo dzīves ilgumu ir optimistiskas. Ja Latvijas sieviešu vidējais dzīves ilgums šobrīd ir gandrīz 80 gadu, tad ap 2083. gadu viņu dzīves ilgums palielināsies līdz 87. Latvijas vīriešu vidējais dzīves ilgums šobrīd ir 70 gadu, bet 2083. gadā viņiem ir cerība dzīvot vidēji līdz 83 gadu vecumam.

Vai pasaule tam ir gatava?

Google futūrista Reja Kurzveila prognozes ir pozitīvas – viņaprāt, jau pēc 8 gadiem dažādi ķermeņa implanti būs pieejami masu tirgū, bet pēc 15 gadiem visās slimnīcās šādām vajadzībām būs 3D printeri. Toties 2042. gadā gaidāms pirmais veiksmīgais nemirstības gadījums. Kā redzam, tendence ir skaidra: nomainīt novecojušās detaļas un dzīvot mūžīgi!

Bet kurš strādās? Vai roboti? Pat ja ticam šim scenārijam, ir vēl viena problēma: izglītība. Kādam šie roboti būs jāprogrammē un jāvada. Tātad nākotnes problēma nav darbaspēka trūkumā, bet gan vajadzībā pēc prasmīgiem, izglītotiem un motivētiem darbiniekiem. Tādējādi viens no vitāli svarīgiem risinājumiem ir būtisks resursu ieguldījums kā jaunatnes profesionālajā izglītībā, tā visu sabiedrības grupu mūžizglītībā. Progresam ir savi noteikumi: tas attiecas uz visiem. Jo vairāk cilvēkiem būs iespējas pielāgoties dinamiskajai darba videi un darba tirgus jaunajiem noteikumiem, jo mazāka būs to iedzīvotāju grupa, kurai būs nepieciešams arvien lielāks valsts atbalsts. Sarūkot darbspējīgo iedzīvotāju skaitam un pieaugot nestrādājošo daudzumam, valsts zaudē nodokļus, tiek radīta augsne populismam, kas var nopietni sašūpot politisko stabilitāti un apdraudēt valsts labklājību.

Viens no situācijas risinājumiem var būt arī jauniešu un vecāka gadagājuma cilvēku daļēja iesaiste darba tirgū. Piemēram, Zviedrijā pusslodzes darbu 55–64 vecumā strādā 23,9% cilvēku, bet Latvijā tikai 11,3 %, savukārt vecuma grupā 15–24 pusslodzes darbu Zviedrijā strādā 49,1%, bet Latvijā 14,8%.

Iespējams, arī Latvijā jādomā par pusslodzes un daļēja laika darba iespēju būtisku paplašināšanu. Ieguvums būtu gan jauniešiem, kuriem būtu vieglāk ienākt darba tirgū un apgūt jaunas prasmes praksē, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem pusslodzes darbs nodrošinātu labākas vecumdienas. 

Kur nodarbināt cilvēkus? Atkal varam atskatīties uz  Dž. M. Keina 1930. gadā izteiktajām prognozēm. Viņš bija pārliecināts, ka relatīvi neilgā laikā lauksaimniecībā, kalnrūpniecībā un rūpniecībā visu varēs izdarīt ar ceturtdaļu no pirms tam nodarbinātajiem cilvēkiem, jo visu darīs mašīnas. Taisnība: cilvēki bija spiesti pārprofilēties, attīstot pakalpojumus, radot jaunas profesijas un jaunas darbavietas. Šajā ziņā vēsturei acīmredzot ir tendence nepārtraukti atkārtoties. Tomēr problēmas, ko rada šābrīža nenoteiktā ekonomikas aina, tas neatceļ, un skaidrs ir viens: atstāt to risināšanu uz mūsu, iespējams, nemirstīgo, mazmazbērnu pleciem mums neizdosies.