Mēs dzīvojam laikā, kad darba tirgū ir sastapušās četras paaudzes, par kuru atšķirībām daudz tiek runāts Rietumu pasaulē. Katrai no tām ir sava unikālā pieredze, vērtības, prioritātes un mērķi, katru raksturo citāda uzvedība darba tirgū, un darba devējiem ar to jārēķinās. Aplūkosim katru no tām.
“Baby boomers” (1945–1965)
Devīze: “Dzīvot, lai strādātu.”
Vērtības: stabilitāte, pastāvīgums, statuss, sociālā piederība.
Galvenās iezīmes: strādīgi, pacietīgi, lojāli.
Motivē: personiskā izaugsme, viņu pieredzes novērtējums un iespēja tajā dalīties.
Viņi ir “klusās” paaudzes (1922–1945) bērni, pirmā pēckara paaudze, kas savu nosaukumu ieguvusi, pateicoties strauji augošajai dzimstībai – “bēbīšu bumam” – pēc Otrā pasaules kara. Rietumeiropā tā piedzīvojusi pēckara straujo ekonomikas uzplaukumu un sabiedrības noslāņošanos, Austrumeiropā – sociālisma ziedu laikus un totālo kolektivizāciju ar tās daudzveidīgajām blaknēm. Liberāla un pieticīga darbaholiķu paaudze, kuras lielākais kapitāls darba tirgū ir lielā uzkrātā darba un sociālā pieredze un lojalitāte darba devējam. Šīs paaudzes darbinieki ir orientēti uz komandu un sadarbību, nereti visu mūžu nostrādājuši vienā darbavietā.
X paaudze (1965–1975)
Devīze: “Strādāt, lai dzīvotu.”
Pamatvērtības: neatkarība, individuālisms.
Galvenās iezīmes: pragmatisms, patstāvīgums, vēlme sasniegt augstāku dzīves kvalitāti.
Motivē: uzticēšanās, brīvība, atzinība, attīstības iespējas.
Rietumos tās pieredzi noteikušas politiskās un ekonomiskās krīzes, “flower power” atskaņas, laulības institūcijas sairums, Austrumos – padomju iekārtas sabrukums, kā arī “mežonīgā kapitālisma” fāze 90. gados, kas sakrita ar viņu ienākšanu darba tirgū. Skeptiķi: viņi pieredzējuši daudzas lietas, kas nav funkcionējušas tā, kā solīts, un paļaujas galvenokārt uz sevi. Šī paaudze bijusi lieciniece ne vien tektoniskām politiskām pārmaiņām, bet arī pārejai no industriālā un digitālo laikmetu un ir pirmā, kas apguvusi informātiku un datorus. Lielāki individuālisti par “baby boomers”, augstu vērtē izglītību, bet mazāk nozīmes piešķir statusam. Orientēti uz rezultātu, meklē iespējas attīstīt savas zināšanas un prasmes, pakāpties pa karjeras kāpnēm, nodrošināt sevi materiāli. Pastāvīgi, strādīgi un, ja jūtas novērtēti, – lojāli. Labprāt izmanto mūžizglītības iespējas.
Y paaudze (1975–1995)
Devīze: “Balanss starp darbu un dzīvi.”
Vērtības: komandas darbs, tīklošana, līderība, brīvais laiks.
Galvenās iezīmes: optimisms, pašpārliecība, ambīcijas, dzīve “šeit un tagad”.
Motivē: ienākumi, iesaiste, karjeras iespējas.
Šī paaudze tiek saukta arī par “mileniāļiem” (millenials) un “dzīves baudītājiem”. Tās unikālā pieredze ir interneta bums, globalizācijas un tehnoloģiju ienākšana visās dzīves jomās, kā arī 2007.–2010. gada globālā finanšu krīze. “Mileniāļi” ir enerģiski, mērķtiecīgi, apveltīti ar augstu pašpapziņu, vēlmi un potenciālu būt līderiem, grib visu ātri un uzreiz. Viņu galvenais trumpis ir labās valodu zināšanas un digitālās prasmes. Meklē interesantu darbu, kurā jūtama atgriezeniskā saikne. Nerespektē hierarhiju un strādā nevis darba devējam, bet kopā ar viņu – un vairs nav gatavi strādāt tik smagi kā iepriekšējās paaudzes, jo vēlas vairāk laika veltīt personīgajai dzīvei un hobijiem. Ciena statusa simbolus un prestižus zīmolus.
“Mileniāļi” ir optimistu paaudze – uzskata, ka karjera var uzlabot dzīvi. Statistikas dati liecina, ka līdz 2020. gadam 50% darbaspēka Rietumos veidos tieši šī paaudze. Par “mileniāļiem” noris vissīvākās cīņas darba tirgū, taču viņi arī ir visnelojālākie darbinieki: ja justīsies nenovērtēti, ātri un bez sentimenta pārtrauks darba attiecības, lai dotos tālāk. Reti mēdz uzkavēties vienā darbavietā ilgāk par pāris gadiem.
Z paaudze (1995–2010)
Devīze: “Te – darbs, tur – dzīve.”
Vērtības: brīvība, pašīstenošanās, paštēls, laime.
Galvenās iezīmes: reālisti, individuālisti, 24 stundas diennaktī ir tiešsaistē.
Motivē: tolerance, uzticēšanās, izaicinājums.
Šī paaudze tiek saukta arī par YouTube paaudzi un “digitālajiem iezemiešiem” (digital natives). Tās dzīve ir pilnībā saplūdusi ar mūsdienu tehnoloģijām, viņu ikdiena – internets, sociālie tīkli, viedierīces. Tiecas pēc laimes, par kuras neatņemamu daļu uzskata brīvību, bet reizē ir reālisti un apzinās savu nedrošo nākotni: tehnoloģiju un robotizācijas ienākšanu darba vidē, nepieciešamību visu mūžu izglītoties un ik pa laikam mainīt profesiju.
Z paaudzei vairs nepiemīt Y paaudzes optimisms – tā savu vecāku piemērā ir redzējusi karjeras ēnas puses – stresu, izdegšanas sindromu, izirušas ģimenes – un vēlas savu dzīvi veidot citādu, tādēļ viņu attieksme pret darbu ir emocionāli distancētāka. Viņi nealkst uzņemties vadošus amatus un atbildību, tiecas strikti nošķirt darbu no privātās sfēras, un pašīstenošanos meklē nevis karjerā, bet citās interešu jomās. Z paaudzes pārstāvim labāk nepiedāvāt pastrādāt pēc darbalaika beigām vai brīvdienās. Un uzmanīgi ar kritiku – tā viņu var izsist no sliedēm, jo viņš sociālajos tīklos radis saņemt tikai vērtējumu “like”, bet ne “not-like”. Arī citos aspektos šī paaudze darba devējam var šķist īsts pārbaudījums – bet tas ar toleranci jāpieņem.
Taču paaudžu robežas, protams, nav tik strikti novelkamas – ne velti dažādi pētnieki tās datē ar 3–5 gadu atšķirību.
Un enerģisks, ambiciozs pusmūža cilvēks pēc savas uzvedības var drīzāk atbilst nevis X, bet Y paaudzes profilam, tāpat sociologi konstatējuši, ka Z paaudzes pārstāvju ideālos vērojamas pārsteidzošas līdzības “baby boomers” vērtībām. Bet šo dažādo paaudžu īpatnības darba devējam nozīmē ne tikai izaicinājumu, bet arī iespēju tās gudri un radoši izmantot.
