Raksta attēls

Kā iemīlēt meditāciju: pieredzes stāsts

Šķiet, katrs ir dzirdējis, cik lieliski ir meditēt. Cik šī nodarbe ir nepieciešama stresa mocītajiem rietumniekiem, it īpaši uzņēmējiem, kas mēdz darbā izdegt. Cik ļoti tā palīdz ne tikai uzlabot smadzeņu darbību, bet arī veselību kopumā. Un, ja arī vēl nemeditējat, visticamāk, vismaz kādreiz jūsu Jaungada apņemšanos sarakstā šīs prasmes apgūšana ir bijusi iekļauta. Bet varbūt esat no tiem, kas par meditāciju saka: tas nav man? Elīna Pelčere ir koučs un apmācību uzņēmuma Training Lab līdzīpašniece. Arī viņa sāka ar atziņu “tas nav man”, bet tagad meditācija ir kļuvusi par neatņemamu viņas ikdienas sastāvdaļu. Varbūt jums noder viņas pieredze.

Atrast īsto motivāciju

Elīna Pelčere atzīst, ka, kā jau daudzi, viņa bija lasījusi par meditāciju:

“Man bija skaidrs, ka meditācija ir kaut kas ļoti labs, ka meditējot cilvēks var kļūt vēl produktīvāks, savukārt produktīviem vadītājiem tas ir ideāls rīks stresa pārvaldībai.”

Un viņa atzīst, ka mēģinājusi pievērsties meditācijai arī tāpēc, ka tas šobrīd ir moderni. Taču, lai kādas metodes Elīna izmēģinājusi, ar meditēšanu nebūt neveicās: “Man nekas nesanāca. Likās, ka kaut kas sanāk tikai tad, kad aizgāju uz kādām nodarbībām, kur meditāciju kāds vadīja un teica priekšā, kas jādara. Kaut gan lielāko daļu no šī laika es tik un tā vienkārši nogulēju. Tad es mierināju sevi ar kaut kur lasītu atziņu, ka meditācijā arī aizmigt esot labi, jo zemapziņa vienalga strādā.” Taču nosēdēt mierā licies neiespējami: “Sāku meditāciju ar 40 minūtēm, bet jau pēc 10 vairs nevarēju – man tā likās tāda garlaicība! Šķita – nē, tas nav priekš manis!”

Viss mainījās, kad Elīna aizbrauca uz amerikāņu lektores Baironas Keitijas (Byron Katie), metodes “The Work” radītājas, mācībām ASV. Viņa stāsta: “Tur iepazinos ar slavenu kouču, vīru ap sešdesmit, kura klienti ir lielas ASV kompānijas (un tās patiešām ir lielas!). Protams, mirdzošām acīm izmantoju izdevību parunāt ar šādu personību un lūdzu: nu pastāstiet, ko jūs darāt, kā jūs darāt, iedodiet man kādu metodi! Un viņš atbildēja, ka viņam ir viens kritērijs – pajautāt uzņēmuma vadītājam, vai viņš meditē. Ja atbilde ir “nē”, tad viņš ar šo kompāniju nestrādā.” Elīna atzīst, ka bijusi pārsteigta un sākumā neesot sapratusi šādu nostāju, jo meditāciju savā ziņā bija uztvērusi kā kaut ko ārpus biznesa esošu, kaut ko “no garīgās sfēras”.

Taču sarunbiedrs to paskaidrojis ļoti vienkārši: ja tu nevari pārvaldīt savu prātu, tu nevari pārvaldīt cilvēkus.

“Un tad man tas saslēdzās pilnīgi citā līmenī! Es sapratu: ja pati nevaru nosēdēt mierā, ja nespēju virzīt savas domas, ieturēt pauzi un nereaģēt uzreiz, tad kā gan ar tik nesakārtotu prātu varu vadīt cilvēkus?” atceras Elīna. Un šajā brīdī viņai parādījusies pavisam cita motivācija.

“Un tad es sāku…”

Elīna pēc dabas ir ļoti aktīva: “Mani interesē tik daudzas lietas, man ir nenormāli grūti noturēt uzmanību uz kaut ko vienu – es vienlaicīgi lasu vairākas grāmatas, mācos dažādas tēmas. Tas arī parādās manā dzīvesveidā – viss ir tik dinamisks, viss ātri mainās, es varu ieslēgties vienā tēmā, tad otrā. "

"Miers man ir ļoti liels izaicinājums.”

"Tāpēc sākt meditēt viņai bijis jo īpaši grūti: kolīdz apsēdusies nomierināt prātu, tā momentā aizmigusi. Elīna atceras: “Bija ļoti stresains laiks darbā, es slikti gulēju, nevarēju iemigt, jau sāku skatīties tablešu virzienā. Sapratu – ja tas tā turpināsies, tad dabas līdzekļi un homeopātija, ko biju sākusi lietot, nepalīdzēs. Drīz vajadzēs vienas tabletes, lai aizmigtu, un citas, lai pamostos… Tad nolēmu – ja jau man meditācija palīdz iemigt, darīšu to vakarā kā pašu pēdējo dienas darbu. Un tas tiešām palīdzēja – es apsēdos meditēt, viegli iemigu un varēju atmest visas zāles.”

Taču kā cilvēks, kuram nepatīk sevi mānīt un kurš lietas sauc īstajos vārdos, Elīna saprata, ka tā nav meditācija un aizmigšana nav vis “zemapziņas darbs”, bet gan vienkārši pārgurums. “Es sev atzinu, ka man vajag pietiekami daudz miega, ka brīvdienās vajag atpūsties, ka ikdienā vajag ieviest sporta nodarbības un tikai tad varēšu domāt par meditāciju. Man savā dzīvē vispirms ir jāsakārto tādas pavisam vienkāršas lietas.” Šobrīd Elīna regulāri trenējas, praktizē aukstās peldes un ir sajūsmā par boksu, kas palīdz viņai fiziski izlādēt visas negatīvās sajūtas un stresu. Un arī ar meditāciju veicas labi. Jo viņai izdevās atrast savu ideālo metodi, kā to sākt.

Meditācija kā pumpēšanās

“Mums uzņēmumā ir tā – ja kāds nokavē sapulci, tad piepumpējas. Es jutos slikti, ka to nevaru, kaut arī man neviens to īsti nelika (meitenes var arī tupties). Tad sev pateicu – es varēšu piepumpēties 20 reizes! Un sāku trenēties. Sāku ar vienu reizi, pēc divām nedēļām varēju jau divas, un tā tiešām tiku līdz 20 reizēm. Sapratu, ka tas ir ļoti labs veids un nolēmu šo pašu metodi izmantot arī meditācijai. Mans mērķis bija sasniegt 40 minūtes. Sāku ar piecām meditācijas minūtēm – kas tad ir piecas! Kaut arī iesākumā nekas diži nesanāca – prāts visu laiku bija aktīvs. Pēc tam pārgāju uz septiņām, lai gan bija reizes, kad no tām spēju atrasties mierā tikai kādas trīs. Bet šādi meditācijai atvēlētais laiks vairs nešķita nekas neiespējams – ja es varu piecas minūtes, kas man tur ko nepielikt vēl divas! Un tad vēl divas! Tā nonācu līdz 20 minūtēm, no kurām jau 10 biju miera stāvoklī. Es sapratu, ka tā ir milzīga izaugsme. Lai meditācija kļūtu par ikdienas ieradumu, man vajadzēja divus mēnešus.” Visiem, kas sākuši meditēt, Elīna iesaka nepamest iesākto, ja arī uzreiz nesanāk:

“Es taču negaidīju, ka piepumpēšos 20 reizes pēc pirmajiem treniņiem, man bija skaidrs, ka vajadzīgs laiks. Tas pats ir ar meditāciju. Ja iepriekš neesmu to darījusi, kāpēc man domāt, ka uzreiz spēšu pilnīgā mierā sēdēt lotosa pozā?”

Tagad Elīna meditē regulāri, darba dienās 30 minūtes, brīvdienās – 40. Un meditācijas laiku ir pārcēlusi uz agru rītu: “Es ceļos sešos. Man ir svarīgi, kā es sāku rītu – ja iesāku to ar meditāciju, tad man visa diena ir mierīgāka un fokusētāka. Ir reizes, kad meditācijā pašas atnāk kādas atbildes – man pēkšņi ir skaidrs, kas man šodien jāizdara vai kā risināt kādu konkrētu problēmu. Esmu sākusi manāmi mierīgāk izturēties stresa situācijās – māku iepauzēt un tikai tad reaģēt. Esmu palikusi iejūtīgāka pret sevi un citiem. Bet esmu arī sapratusi, ka prāts ir ļoti grūti vadāms. Ja es šodien spēju atrasties pilnīga miera stāvoklī 20 minūtes, tas nenozīmē, ka to varēšu arī rīt. Ir dienas, kad es ļoti, ļoti gribu meditēt, bet man neizdodas.

Varu ar elpošanu sevi nomierināt, bet meditatīvais stāvoklis nesanāk. Ja kādu laiciņu ar meditāciju neiet tik labi, es saprotu, ka nevis man neder meditācija, bet kaut kas ir jāpamaina – jāpasporto, jāmaina meditācijas metode vai vienkārši jāatpūšas.”

Lieliskais palīgs Muse

Kā saprast, vai meditācija sanāk, vai vēlamais prāta miers ir iegūts un smadzenes ir pārslēgušās no aktīvajiem uz meditatīvajiem viļņiem? Dažiem pietiek ar personīgajām sajūtām. Taču ne Elīnai: “Tā kā esmu mazliet perfekcioniste, man jāzina, ka es daru pareizi, nevis mānu sevi un vienkārši ķeksīša pēc atsēžu. Mani ļoti kaitina darīt ilgtermiņā lietas, ja es neredzu pievienoto vērtību vai rezultātu. Arī sporta zālē. Man ir skaidri jāredz, ka šodien varu izdarīt vairāk, nekā varēju pirms tam. Un tāpēc es iegādājos Muse.”

Muse ir Kanādas zinātnieku radīta ierīce, kas mēra smadzeņu aktivitāti. Lietotājiem tā tiek piedāvāta kā meditācijas palīgs – vienkārši uzliekama uz galvas pieres daļā, ierīce fiksē smadzeņu aktivitāti (vai mieru), un datus var redzēt telefonā lejuplādētā aplikācijā. Ierīce piedāvā arī kontrolēt pašam smadzeņu viļņus ar skaņu intensitāti, dažādas vadītas meditācijas utt. Visvairāk Elīnu sajūsminājusi iespēja sasaistīt prāta aktivitāti ar sirdspukstiem: “Ir tāda programma, kad meditācijā dzirdi savus sirdspukstus kā bungu skaņas. Jo prāts aktīvāks, jo aktīvāk skan bungas. Ja prāts nomierinās, arī bungu jeb sirds ritms paliek mierīgāks. Un tu ļoti uzskatāmi saproti, ka prāts ietekmē arī sirdsdarbību.”

Ar vai bez modernajām tehnoloģijām Elīna ir kļuvusi par pārliecinātu meditācijas piekritēju un to iesaka arī saviem klientiem. Viņa dalās pārdomās:

“Man šķiet, ka biznesa vidē ļoti daudzi ir aizmirsuši just – mēs skrienam, darām to, kas ir jādara, nemitīgi esam stresā. Pat nejūtam, ka mēs nejūtam. Uz brīdi meditācijā apturot šo vāveres riteni, saprotot savu prātu, mēs sajūtam, kā ir patiesībā."

"Cik ļoti mēs varam uzticēties tiem lēmumiem, kurus pieņemam stresa situācijā? Ko vērta ir pārspīlētā produktivitāte – darbs padsmit stundas dienā? Cik kvalitatīvi mēs tās padsmit stundas spējam strādāt? Vai tām ir jēga? Domāju, 10 minūtes meditācijai var veltīt katrs. Ļaut domām nākt, tām nepieķerties, tās atlaist – tas daudz ko iemāca.”