Raksta attēls

Kā nenonākt līdz izdegšanai: smadzeņu “restarts”

Smadzenes ir cilvēka noslēpumainākais un vismazāk izpētītais orgāns, taču jau šobrīd pasaules neirozinātnieki ir atklājuši daudzus faktus un likumsakarības, ko par savām smadzenēm būtu svarīgi zināt ikvienam. Noteikti arī katram uzņēmējam, jo stress un izaicinājumi ir uzņēmējdarbības ikdiena, bet augsta iekšējā motivācija – biznesa dzinējspēks. Kā nenonākt līdz izdegšanai un ko darīt, ja tas tomēr noticis, stāsta ārste neiroloģe, kognitīvo neirozinātņu maģistre Sandra Vestermane.

Vai pastāv “uzņēmēja gēns”

Sandra Vestermane salīdzinoši jauno neirozinātni, kas pēta smadzenes un pasaulē šobrīd ļoti strauji attīstās, studējusi Vācijā. Dakteres ikdiena ir skaidrot un ārstēt bieži vien īsti neizmērāmus, netaustāmus, bet tāpēc ne mazāk kritiskus stāvokļus, kas saistīti ar visu, ko cilvēka smadzenēm nodara vide vai viņš pats un – otrādi – ko traucēta smadzeņu funkcionēšana nodara cilvēka personībai un ķermenim.

Jautāta, vai no neirozinātnes viedokļa pastāv kāds “uzņēmēja gēns”, ārste atbild, ka viena gēna gan nav, bet ir daudzu gēnu noteiktas īpašības, kas raksturīgas biznesa cilvēkiem:

“Par uzņēmējiem kļūst tie, kuriem ir nepieciešama dinamiska vide, kuriem svarīgi gūt nosacīti ātru rezultātu, virzīties uz priekšu. Tā pamatā ir liels radošums un arī liela trauksme, jo flegmatiski, apātiski cilvēki, kas baidās riskēt, ar biznesu nenodarbojas. Uz risku un izaicinājumu orientētie tādi ir piedzimuši: šie cilvēki spēj noķert labsajūtu tikai procesā, darbībā, jo motivācija atklāt, izgudrot, radīt kaut ko jaunu viņos ir ielikta jau ģenētiski.”

Taču šādiem cilvēkiem vienlaikus ir arī lielāka iespēja izdegt (nonākt depresijā, apātijā, enerģijas un motivācijas izsīkumā). Vispirms jau tāpēc, ka uzņēmējdarbību bieži pavada neveiksmes, vilšanās un stress, bet noturība pret to ne visiem ir vienāda: “Cilvēka reakcijas uz stresu, spēja sevi nomierināt nāk no agras bērnības. Ļoti svarīga ir viņa pieredze jau pirms piedzimšanas – tas, kā jūtas māte, gaidot bērnu, ietekmē viņa smadzeņu attīstību. Savukārt, kad bērns ir piedzimis, vissvarīgākie viņa psihes attīstībā ir pirmie 2–3 dzīves gadi. Ir cilvēki, kuri, kopš vien sevi atceras, ir bijuši bailīgi un trauksmaini, un šī sajūta “ka tik nenotiek kas slikts” viņus var pavadīt visu dzīvi.” Ja bērnībā iegūtā “bāze” ir laba, tad pārdzīvot neveiksmes ir vieglāk, jo tās visbiežāk tiek interpretētas kā iespēja nākamreiz izdarīt labāk. Bet, ja katra neizdošanās tiek pārdzīvota kā traģēdija, tad ātri var nonākt depresijā.

Raksturīgākā uzņēmēju kļūda ir pārmērīgi liels smadzeņu noslogojums – uzņemties pārāk daudz pienākumu, visu darīt pašam, visu kontrolēt, nevienam neuzticēties, ņemt darbu uz mājām. Iestājas informatīvā pārslodze, smadzenes vairs nespēj atpūsties, un sākas problēmas – emocionālas un arī fiziskas saslimšanas. Sabalansējot darba apjomu un atpūtu, visdrīzāk sakārtosies arī pašsajūta.

Sandra Vestermane īpaši izceļ arī savā praksē novērotus gadījumus, kad uzņēmējs jūtas izdedzis it kā bez objektīva iemesla: “Cilvēks ir sasniedzis visu ieplānoto, viņa bizness ir stabils, māja uzcelta, arī attiecību jomā viss labi, bet viņam ir nopietni miega traucējumi un no tā izrietoša slikta emocionālā un fiziskā pašsajūta. Viss ir, bet nav gandarījuma, nav prieka. Klīniski varam teikt, ka viņam ir depresija. Kāpēc?” Neirozinātnei ir skaidrojums šādam stāvoklim: tā strādā smadzenes…

Motivācija darīt – kā atkarība

Kā skaidro neiroloģe, mūsu smadzenes ir atkarīgas no “dabiskajām narkotikām”, kas tajās veidojas:

“Mēs kaut ko izdarām, un mums ir prieks, labsajūta un gandarījums, tāpēc ka smadzenēs izdalās endorfīni – mūsu iekšējās narkotiskās vielas. Tās mūs virza uz priekšu, motivē darboties – atkārtot to, kas reiz jau sagādājis labu pieredzi.”

Diemžēl, tāpat kā narkotisko vielu, azartspēļu u.c. atkarīgajam, arī uzņēmēja smadzenēm vajadzīgi arvien jauni un lielāki izaicinājumi, lai izdalītos nākamā – vēlams, vēl lielāka – endorfīnu deva un varētu atkal gūt gandarījumu. Tādējādi labā sajūta, ko rada panākumi, pamazām virza pretī izdegšanai, jo prasa darīt vēl un vēl. “Cilvēks neapzināti jūt, ka šis process viņam sagādā kaifu, un viņš dara, dara un dara… Un vienā brīdī jau ir par daudz. Iestājas punkts, kad viss ir sasniegts, bet prieka nav un parādās depresijas simptomi. Vairs nav iekšējo resursu, lai ietu vēl augstāk, vēl tālāk. Vairs nav ideju, ko vēl varētu izdarīt, lai atkal noķertu to labo sajūtu. Tad ir apstāšanās, plato fāze jeb krīze,” skaidro ārste.

Tie, kas mēģina risināt problēmu ar atvaļinājumu ceļojumiem, arī šajā jomā ātri vien saskaras ar smadzeņu prasību “palielināt devu” – ja sākotnēji pietika ar diviem ceļojumiem gadā, tad drīz vien, lai gūtu prieku, jau vajag četrus un vairāk.

Mainīt attieksmi vai mainīt situāciju

Bieži vien ar izdegšanas vai pirmsizdegšanas situācijām tikt galā pašam ir ļoti grūti un ir nepieciešams speciālista atbalsts. Taču, ja situācija vēl nav tik slikta un cilvēks spēj pieslēgt kritisko domāšanu, tad ārste iesaka vispirms mēģināt mainīt attieksmi pret notiekošo: “Pirmais solis “viss ir slikti” stāvoklī ir sev godīgi pajautāt – vai man tiešām ir TIK slikti? Darbs patīk, naudas pietiek, kur dzīvot ir… Kā būtu, ja man tā visa nebūtu? Varbūt man vienkārši vajag atpūsties, aizbraukt, izvēdināt galvu?"

"Mums vispār ir raksturīgi visu uztvert negatīvi – darbs ir slikts, valsts maza, nodokļi lieli, vārdu sakot, viss ir slikti. Vajadzētu saprast, ka nekur nav ideālu apstākļu, un paskatīties uz savu situāciju no pozitīvā aspekta, mēģināt mainīt disfunkcionālo domāšanu.”

Bet, ja patiešām nekas vairs nesniedz gandarījumu un ir pārliecība, ka tā tālāk dzīvot vairs nevar, tad ir jāmaina vide un jāuzdod sev nākamie jautājumi: kādā situācijā esmu, ko es gribu, kam ir jābūt citādi? Kādi ir mani resursi – iekšējie, finansiālie? Ko es protu? Iespējams, jāatrod veids, kā strādāt citādāk, jāattīsta jauns uzņēmējdarbības atzars, esošo uzticot citiem, vai varbūt kāds savs talants vai aizraušanās jāpārvērš par jaunu biznesu. Varbūt jāatrod jauns hobijs vai nodarbošanās, kur pārslēgt uzmanību. Ārste skaidro: “Smadzenes tiecas pēc jaunām sajūtām, tām ir neieciešami jauni izaicinājumi, bet es nedomāju kaut ko ekstrēmu, jo ar to atkal riskējam sevi pārstimulēt. Kur un kā mēs varam iegūt jaunu un lielāku endorfīnu devu, lielāku kaifu? Tikai gūstot jaunu, citādāku pieredzi. Un to mēs nevaram iegūt, mājās uz dīvāna dzerot alu un sūkstoties par dzīvi.” Ne vienmēr izprast situāciju un pieņemt pareizos lēmumus ir iespējams bez speciālista, tomēr, kā atzīst Sandra Vestermane, tas, vai kaut kas mainīsies, ir atkarīgs tikai no katra paša: “Pārsvarā jau cilvēks pats visu par sevi zina. Viņš var aiziet pie psihoterapeita, pie dažādiem ārstiem, bet brīnumtableti jau tie neiedos, cilvēkam pašam ir kaut kas jāsāk darīt.”

Kā nomainīt vecos “vadiņus” pret jaunajiem

Lai notiktu pārmaiņas, ir vajadzīgs noteikts laiks. Sandra Vestermane to salīdzina ar svara samazināšanas diētu: “Ja ievērosim diētu trīs dienas, bet tad atmetīsim ar roku, nekas nemainīsies. Tas pats attiecas uz visiem procesiem – uz emocionāliem, kognitīviem, uz meditācijām, jaunām elpošanas metodēm, relaksācijas apgūšanu.

Lai mēs izjustu rezultātu, vajadzīgi 2–3 mēneši ar nosacījumu, ka darām to regulāri.

Runa ir par smadzeņu šūnu plasticitāti, spēju mainīties: ja mēs gribam atbrīvoties no vecajiem uzvedības vai domāšanas ieradumiem, tad mums veco neironu savienojumu vietā ir jāizveido jauni, bet tas nav tik vienkārši, kā ar šķērēm pārgriezt vecos vadiņus un salodēt jaunus. Sākumā nepieciešama liela pašdisciplīna, līdz jaunais domāšanas veids, attieksme vai darbība kļūst par ieradumu. Atkal gribu to salīdzināt ar diētu: ja es agrāk pirku šokolādes sieriņus, tad tagad, ejot uz veikalu, man jāliek grozā principiāli citi produkti. Tā man būtu jārīkojas apmēram divus mēnešus, lai tas kļūtu par rutīnu, kad roka jau pati stiepjas pēc brokoļa, nevis pēc šokolādes sieriņa. Tāpat ir ar destruktīvām domām vai ieradumiem: lai neironu savienojumi mainītos, mums apzināti jāpārstāj darīt to, ko gribam atmest, un apzināti jāsāk darīt to, ko gribam iegūt no jauna. Tā mēs varam mainīt sevi, savas smadzenes, domas, noskaņojumu.”

7 ieteikumi, kā atjaunot līdzsvaru

Sandra Vestermane aicina atcerēties, ka mūsu labsajūta ir atkarīga no veģetatīvās nervu sistēmas, kas sastāv no divām daļām: aktivējošās (simpātiskās) un nomierinošās (parasimpātiskās). Normālā stāvoklī abām šīm sistēmām jābūt līdzsvarā. Ja esam pārguruši, stresā, tad ir pārstimulēta aktivējošā nervu sistēma un smadzenes nevar nomierināties. Lūk, ārstes ieteikumi, kā atjaunot zaudēto līdzsvaru.

  1. Sadaliet proporcionāli diennakts laiku gan darbam, gan atpūtai – ar nosacījumu, ka atpūšoties pilnībā jāatslēdz jebkādas domas par darbu. Tāda galējība, kā nestrādāt vispār un tikai atpūsties, arī neved ne pie kā laba, vēl jo vairāk, ja atpūta ieilgst ilgāk par pusgadu. Kāpēc? Tāpēc ka zūd iemaņas. Lai atgrieztos apritē, būs jāsāk viss no jauna vai jāuzsāk kaut kas citā jomā.
  2. Dariet visu, lai nodrošinātu kvalitatīvu miegu.
  3. Pārslēdziet uzmanību no viena intensīva procesa (darba) uz jebkādu citu intensīvu procesu (mākslu, sportu, pastaigu).
  4. Izmantojiet nomierinošas prakses, piemēram, meditāciju. Bet atcerieties, ka ārstnieciska šī prakse būs tikai tad, ja darīsiet to regulāri un pareizi.
  5. Praktizējiet noteiktas elpošanas metodes, kas aktivizē veģetatīvās nervu sistēmas parasimpātisko jeb nomierinošo daļu.
  6. Nodarbojieties ar fiziskām aktivitātēm, kas stimulē nomierinošo nervu sistēmu. Spēka vingrinājumi trenažieru zālē, kardioslodze ir vajadzīga, bet tā ir slodze, kas stimulē aktivizējošo nervu sistēmu – tā tomēr nav atpūta.
  7. Esot vienatnē ar sevi, mācieties nedomāt par problēmām: staigājot pa mežu vai gar jūras krastu, esiet “šeit un tagad”, saplūstiet ar dabu, iemācieties negatīvās domas pārslēgt, atlikt uz rītdienu.

Emocionāla rakstura problēmas mēs bieži vien pietiekami nenovērtējam, kamēr tās nav izpaudušās kā fiziskas slimības. Nenovērtējam tāpēc, ka tās nav ārēji redzamas vai vienkārši izmērāmas. Bet, laikus ielūkojoties sevī un pieņemot saprātīgus lēmumus, varam ne vien pasargāt sevi no izdegšanas un saslimšanām, bet arī iegūt jaunu elpu veiksmīgam darbam.