Raksta attēls

Prāta nomierināšana – meditācija. Pētera Kļavas ieteikumi

Nebūs pārspīlēti teikts, ka mūsdienās pasaules veiksmīgāko uzņēmēju un slavenību vērtību topā ir veselīga un ilga dzīve, kurā kā obligāts nosacījums neatņemami ir iekļauta meditācija. Šobrīd tā ir tik vispārēji populāra, ka ieteikumu meditēt varat saņemt ne tikai no kaimiņienes vai jogas pasniedzējas, bet arī no sava ārsta. Kas īsti ir meditācija, vai tā der visiem un vai tā var ko dot jums personīgi un jūsu biznesam – uz jautājumiem atbild reanimatologs ar vairāku desmitu gadu pieredzi meditācijā Pēteris Kļava.

1. Kas ir meditācija un kas to “izdomājis”

Lai arī daudziem šķiet, ka meditācija ir saistīta tikai ar Austrumu reliģijām un nav iedomājama bez lūgšanām un mums nesaprotamiem rituāliem, tā tas nebūt nav – reliģijas izmanto meditāciju, taču meditācija nav tieši saistīta ne ar vienu no reliģijām. Senajos jogas tekstos meditācija ir minēta kā viena no astoņām jogas pakāpēm. Savukārt jogu rietumnieki bieži vien uzskata tikai par veselīgu vingrošanu ar neparastām ķermeņa pozām, kaut gan patiesībā tā ir ļoti sena ķermeņa un prāta tehnika un metodiskas zināšanas, kā sasniegt augstāko apziņas attīstību un apstādināt prātu. Jogā meditācija tiek definēta kā prāta viļņu nomierināšana jeb saprāta kustības apturēšana. Tā ir intelekta darbības vai visu piecu maņu (redzes, dzirdes, garšas, ožas un taustes) atslēgšana no ārējiem objektiem.

Vienkāršāk sakot, tā ir tehnika, ar kuras palīdzību cilvēks cenšas apturēt prātā esošo domu haosu.

Zinātnieki ir izpētījuši, ka vienas dienas laikā mēs prātā “izmaļam” ap 70 000 domu. Meditācija sākas tad, kad mēs apsēžamies, nomierinām elpu, nomierinām prātu un kaut uz 3–5 vai vairāk minūtēm spējam apturēt savu domu haosu.

Nosaukt konkrētu personu – autoru vai jogu –, kurš radījis meditāciju, nav iespējams. Informācija par šo prāta tehniku ir ļoti sena, tā saistīta ar vēsturiskiem, daudzus tūkstošus gadu seniem Indijas rakstu pieminekļiem (Agāmām, Vēdām, Upanišadām). Savukārt šajos darbos zināšanas ir pārmantotas no aizvēsturiskiem kontinentiem, kas gājuši bojā vēl pirms daudziem tūkstošiem gadu. Kā apliecinājums tam ir Dienvidindijas Tamilnadu štats, kas mantojis bojā gājušā Lemūrijas kontinenta zināšanas un kultūru. Un tieši no šīs Dienvidindijas vietas ir nācis slavenais jogs Patandžali, kurš pirmais ir apkopojis zināšanas par jogu un meditāciju, apmēram pirms diviem tūkstošiem gadu sarakstot “Jogas sūtras” – astoņu pakāpju jogas sistēmu.

Par jogas filozofiju un principiem Rietumu pasaule pirmo reizi publiski dzirdēja Reliģiju kongresā Čikāgā 1893. gadā, kad viens no tā laika slavenākajiem Indijas jogiem Svami Vivekānada tur nolasīja referātu. Viņa uzstāšanās radīja neiedomājamu atsaucību klausītājos un milzīgu rezonansi visā ASV, pēc tam arī citur pasaulē. Un jau 20. gadsimta sākumā joga un meditācija plaši, strauji un neapturami sāka izplatīties Rietumu pasaulē,  arī pirmās brīvvalsts laikā Latvijā.

2. Kāpēc meditācija, kas radusies Austrumos, ir tik populāra Rietumos

Meditācijas popularitāte Rietumos pirmajā brīdī patiešām var šķist pārsteidzoša, jo pēc būtības auglis, uz ko tā ir vērsta, ir tieši pretējs mūsu patērētāju kultūrai. Ja rietumniekam ir miljons, viņam noteikti vajag vēl vienu, ja ir laba mašīna, tad noteikti vajag labāku… Mēs esam pieraduši domāt: jo vairāk – jo labāk, jo populārāks – jo laimīgāks. Miera, harmonijas un laimes meklējumi tiek pārnesti uz ārējiem ieguvumiem un sasniegumiem. Tomēr, kā esam pārliecinājušies, tas īsti nestrādā. Jogas filozofija ir vērsta uz pretējo – tie ir iekšēji cilvēka jēgas, būtības, sava Es izpratnes meklējumi (un Es nav ne ķermenis, ne prāts).

Tā ir atteikšanās, nepieķeršanās, sava ego pazaudēšana. Meditācijā apstādināt, uz brīdi nogalināt savu galveno “instrumentu” prātu Rietumu cilvēkam var likties ne tikai nesaprotami, bet pat nepieņemami.

Taču jau 1936. gadā pirmie ASV publicētie apskati un pēc tam tālākajās desmitgadēs pasaulē veiktie daudzie medicīniskie pētījumi pierādīja meditācijas pozitīvo ietekmi kaut vai tikai uz cilvēka veselību.

Balstoties uz tiem, kopš 70. gadiem ASV ārsti (viens no pirmajiem bija Džons Kabats-Zinns) savu pacientu ārstēšanai uz meditācijas pamata sāka veidot ārstnieciskas apzinātības tehnikas stresa mazināšanai.

Tomēr īpaši populāra meditācija kļuva nevis pateicoties pētījumiem un ārstiem, kas to ieteica pacientiem, bet gan slavenībām. Pagājušā gadsimta 60. gados meditācijas tehnikām pievērsās Bītli ar savu skolotāju Mahariši Mahešu. Slavenie mūziķi gan meditēja, gan devās uz Indiju, kur dzīvoja ašramā un paralēli praksēm rakstīja dziesmas. Tas deva ierosmi meditācijai pievērsties tūkstošiem cilvēku, kas bija nepamierināti ar reliģiju, ar varu, kas gribēja kaut kādu brīvību.

Kā tas notiek ar daudzām lietām, popularitāte un masveidība arī meditāciju zināmā mērā piezemēja, transformēja, pielāgojot to rietumnieku ērtībām, interesēm un vajadzībām, attālinot no sākotnējā šīs prakses mērķa. Senās jogu psihofizioloģijas zināšanas rietumos sāka izmantot, lai cilvēks nevis “izietu no matricas” un no visa atbrīvotos, bet gan lai būtu produktīvāks, radošāks, veiksmīgāks, bagātāks, veselāks.

Pasaulē slavenu cilvēku, kas praktizējuši un praktizē meditāciju, ir ļoti, ļoti daudz – sākot ar Teslu, Edisonu un Stīvu Džobsu, beidzot ar Bilu Geitsu un Madonnu (šķiet, ka šobrīd to dara visi). Cilvēki ar augstu intelektu ir sapratuši – lai varētu savu potenciālu un ambīcijas realizēt, ir vajadzīga papildu aplikācija, papildu metode, kā to izdarīt. Un meditācija ir šī papildu spēja izmantot prātu radoši, gudri. Ja prāts ir meditatīvi mierīgs, tas kļūst ļoti plastisks. Un, ja tu proti, tu vari to izmantot.

3.  Vai visiem ir ieteicams un vai visi ir spējīgi meditēt

Meditēt ir veselīgi. Visiem. Ja runājam rietumnieciski – pētnieciski  medicīniskā līmenī –, tad ir neskaitāmi pētījumi, kas apstiprina: meditācija ietekmē smadzeņu elektromagnētisko aktivitāti. Tas savukārt ir pirmais solis, kad cilvēks prātā iegūst mieru kā pamata platformu prāta darbībai vispār. Pragmatiskajai Rietumu civilizācijai meditācija ir vērtīga ar to, ka tās laikā stabilizējas un sakārtojas endokrīnā sistēma un smadzeņu neirotransmiteru sistēma. Kaut nedaudz nomierinot prātu, smadzenēs izdalās noteiktas vielas, kas normalizē sirdsdarbību un asinsspiedienu, par 10% krītas holesterīna līmenis, par 45% samazinās insultu un infarktu riski. Meditētājiem par 30% pieaug reakcijas ātrums. Radikāli uzlabojas emocionālais stāvoklis, turklāt ir publicēta informācija, ka piecdesmitgadniekam, kurš praktizē meditāciju, smadzenes funkcionē kā 25 gadu vecumā.

Smadzeņu viļņu nomierināšanai ir ietekme pat uz gēniem – tā ietekmē 2209 gēnu ekspresiju.

Tātad neatkarīgi no pārliecības, filozofijas vai vēlmju līmeņa, meditēt ir vērts visiem. Tomēr, visticamāk, tie, kam viss ir labi un kurus viss apmierina, nesāks to darīt. Meditēs tie, kas jūtas mazliet vīlušies, kurus intelekts un pasaule nevar īsti apmierināt. Ir trīs regulāras lietas, ko darām visi un bez šaubīšanās: ēst, apmierināt sevi un nopelnīt naudu. Intelektuāls cilvēks ir spējīgs integrēt ikdienas dzīvi, darbu un garīgi morālās studijas. Var sākt rītu nevis ar domām par to, kā vairāk nopelnīt, bet kā sinhronizēt savu “netvorku”. Meditācijas plato ir tik auglīgs un visaptveroši jaudīgs, ka tas var ļoti daudz ko dot arī biznesam.

Meditācija ir prāta higiēna, ko vajadzētu mācīt arī bērniem. Tas ir svētīgi, tas ir izdevīgi – morāli, finansiāli, garīgi, veselīgi.

4. Ar ko sākt un kā saprast, ka kaut kas sanāk

Pirmais solis ir pieņemt lēmumu. Ir jārēķinās, ka meditācija ir regulāra prakse, kurai vajadzēs atlicināt laiku, vajadzēs pietiekami daudz motivācijas ne tikai to pamēģināt, bet arī turpināt. Pameditējot piecas dienas, jūs nejutīsieties labāk, tas nebūs nopietni. Uzsākot meditāciju, ir vajadzīga disciplīna, kas radīsies no motivācijas, jo vienmēr gribēsies darīt kaut ko citu. Lai būtu motivācija, jābūt ļoti izsmalcinātam intelektam.

Otrais ieteikums – sameklējiet augstus, senus autoritatīvu jogu tekstus. Iedvesmojieties, noticiet viņiem.

Tālāk – sameklējiet pasniedzēju. Ne vienmēr pasniedzējs atbilst augstākajām satura un motivācijas prasībām. Tad paņemiet to, ko varat no viņa paņemt, un meklējiet citu.

Prakse, ar kuru rietumniekam viegli uzsākt meditāciju, ir elpas vērošana – iesākumā varat to darīt 3–5 minūtes.

Šajā procesā ir jābūt patikšanai. Lai jūs, izdarot lēnas, pašnovērojošas elpošanas kustības, izjūtat, ka jums ir citādāka pašsajūta. Ka jūs esat mierīgāks, ka problēma, kuras dēļ esat “uzcepies”, vairs neliekas tik liela. Brīdī, kad spēsiet novērtēt, ka jūs nevis sekojat sajūtām un emocijām, bet spējat distancēties, atdalīt un novērot no malas prāta kustības – sajūtas, emocijas, atmiņas –, tas būs jūsu meditācijas pirmais auglis. Kad jutīsiet spēju nošķirt un atšķirt, ka esat kaut kas dziļāks, kad piedzīvosiet intelektuāli grūti definējamu mieru, kad atpazīsiet, ka esat tas, kas spēj novērot prātā notiekošo –, tā būs pirmā pazīme, ka jūs sākat izārstēties, ka veiksmīgi esat iestājies “pirmajā klasītē”. Šis meditācijas gandarījums ir intelektam ļoti barojošs. Bet sākums, visticamāk, būs ar zināmu piespiešanos un grūtībām – visi taču atceramies, kā sākām braukt ar automašīnu. Tāpat ir arī ar meditāciju – pārvarot sākuma grūtības, pēc laika tā kļūst par baudu. Tā pāraug vieglā dzīves apceres plūsmā, kas vairs nepieprasa statisku stāvokli, bet kļūst dinamiska. Tā līdzinās plūstošai upei, kas atspoguļo visus krastus, bet pati no tā necieš, nenosmērējas, līdz ar to visi dzīves pārdzīvojumi joprojām pastāv, bet kļūst vieglāki un tukšāki.