Raksta attēls

10 mīti un patiesības par radošumu

Tas, ka analītisks cilvēks vienlaikus nekādi nevar būt radošs, jo tie ir pretmeti, kas vienā būtnē nav apvienojami, ir tikai viens no populāriem mītiem par radošumu. Tādu ir vēl daudz. Taču, kā mēs zinām, biznesā bez kreatīvas pieejas neiztikt. Tāpēc gribam pastāstīt par amerikāņu pētnieka un rakstnieka, asociētā profesora vadības zinātnē Deivida Burkusa (David Burkus) skatījumu uz radošumu un mītiem par to.

Radošums – tikai ar mūzu palīdzību?

Grāmatā “The Myths of Creativity” Deivids Burkuss skaidro – mīti ir stāsti, ko kultūras rada situācijās, kad ar esošajām zināšanām ir par maz, lai izskaidrotu apkārtējo pasauli un tajā notiekošo. Senie grieķi dažnedažādu mistisku norišu skaidrojumam izgudroja mītus par dieviem, pārdabiskiem radījumiem un varoņiem. Noslēpumaino radošuma procesu viņi saistīja ar mūzām – “dievišķās dzirksts” nesējām, kas aplaimoja rakstniekus, māksliniekus, mūziķu un pat inženierus. Arī viduslaiku Eiropā valdīja uzskats, ka visas idejas ir dievišķas un tiek nodotas cilvēkam īpašā iedvesmas brīdī. Tomēr mūsdienu pētījumi rāda, ka mistiskās iedvesmas gaidīšana nebūt negarantē, ka jums radīsies laba biznesa vai jebkāda cita ideja.

Lai arī precīzas un saskaņotas radošuma definīcijas nav aizvien, lielākā daļa jomas ekspertu ir vienisprātis vismaz par vienu: radošums ir tādu ideju radīšana, kas vienlaikus ir gan inovatīvas, gan noderīgas.

Tāpēc pavisam droši var apgalvot, ka būt radošs spēj būt ikviens. Cits jautājums – vai visiem pietiek motivācijas un ticības savām spējām. Tāpēc ir vērts atspēkot mītus, kas liek šķēršļus mūsu domāšanai.

1. Eureka mīts

Lai arī vairs neticam pasakām, mums joprojām patīk stāsti par negaidītiem sarežģījumiem un pēkšņi atnākušiem ģeniāliem risinājumiem. Tāpat kā filmās vai grāmatās sižeta raitākas virzības vārdā tiek atmests viss liekais, arī dzīvē mēs nereti sastopamies ar kādu situāciju esenci, kas rada sajūtu, ka atrisinājums ir atnācis pēkšņi un bez piepūles. Visi zina stāstu par Īzaku Ņūtonu, kas atklāja gravitāciju tāpēc, ka viņam uz galvas nejauši uzkrita ābols. Taču ne viņš pirmais, ne pēdējais, kas sēdējis zem ābeles un redzējis ābolus krītam, – izcilais angļu fiziķis, matemātiķis un astronoms zinātnei bija veltījis daudzus studiju un pētniecības gadus. Tikpat labi viņš varēja savu atklājumu veikt arī citā situācijā, jo daudzo gadu darbs būtu devis rezultātu tā vai citādi.

Daudziem patīk stāstu glorificēt – redz kā, nekas īpašs nav jādara, ģeniālam atklājumam pietiek ar nejaušību! Taču tā nav. Zinātnieki, kas pētījuši radošu cilvēku ikdienu, runā par pieciem ideju radīšanas posmiem: sagatavošanos, inkubāciju, izpratni/atklāsmi, novērtēšanu un izstrādi.

2. Ģenētiskā koda mīts

Daudzi domā, ka radošums ir kaut kas iedzimts un DNS kodā ierakstīts tikai dažiem. Tas ir ļoti ērts aizbildinājums, lai necenstos meklēt radošas idejas – tā teikt, man nav dots. Šim mītam ir vēlējušies ticēt daudzi – to apliecina arī Alberta Einšteina pēcnāves smadzeņu izpēte, meklējot kādu bioloģisku izskaidrojumu viņa radošumam, taču, visiem par pārsteigumu, viņa smadzenes neko daudz neatšķīrās no lielākās daļas cilvēku smadzenēm, izņemot to, ka to masa bija ievērojami mazāka nekā vidusmēra vīrieša smadzenēm. Ja tiešām būtu tāds “radošais tips”, tad to varētu atklāt, izpētot divas konkrētas jomas – personības un ģenētikas. Šo jautājumu pētījuši arī prestižās Kalifornijas Universitātes Bērklijā zinātnieki, taču būtiskas iezīmes, kas radošos cilvēkus atšķirtu no “parastiem”, atrast nevarēja. Tiesa, viņi konstatēja, ka daudziem radošajiem bija kopīgas iezīmes – viņu inteliģence bija virs vidējās, viņu vidū bija vairāk līdzsvarotu personību, un viņi bija atvērtāki jaunai pieredzei un sarežģītām situācijām.

3. Oriģinalitātes mīts

Daudziem šķiet, ka patiesi radošs var būt tikai absolūti oriģināls un iepriekš nebijis risinājums. Taču vēsture un empīriskie pētījumi liecina, ka jaunās idejas visbiežāk ir jau bijušu ideju apvienojums un transformācija, kas ļauj nonāk pie inovācijām. Tāpat idejas autors un tās īstenotājs ne vienmēr ir viena un tā pati persona, jo dažādos inovācijas tapšanas posmos ir nepieciešamas dažādas prasmes un zināšanas. Nereti ļoti līdzīgas idejas rodas vairākiem cilvēkiem vienlaikus – tā vairāk nekā pirms simt gadiem ar tikai divu stundu starpību vienā un tai pašā Vašingtonas patentu birojā tika piereģistrēts patents telegrāfam. Lai arī katrs grib sev to godu būt par unikāla produkta izgudrotāju, nereti pie rezultāta ļauj nonākt tieši kopdarbs, citu ieteikumi un uzlabojumi.

Tāpēc atteikšanās izpētīt līdzšinējo pieredzi, lai “netiktu ietekmēts radošums”, un vēlme katru ideju radīt pilnīgi no jauna, var novest pie tā, ka tikai lieki pazaudēsit daudz dārgā laika, lai nonāktu turpat, kur kāds pirms jums jau ir nonācis.

Tāpat nav produktīvi slēpt savu ideju no kolēģiem bailēs, ka tikai kāds to nenozog, – varbūt vēl kādam ir līdzīga ideja, taču lielākas izredzes to īstenot būs tiem, kas sadarbosies un strādās komandā.

4. Ekspertu mīts

Daudzos uzņēmumos valda pārliecība, ka radošo ideju plūsmai jānāk no tehnisko vai citu ekspertu komandas. Un jo sarežģītākai problēmai vajadzīgs radošs risinājums, jo pieredzējušākiem jābūt ekspertiem. Tas šķiet loģiski un ir balstīts uz pieņēmumu, ka pastāv korelācija starp cilvēka zināšanām un iespējamo sniegumu. Taču pētījumi pierāda, ka nereti tieši sarežģītākajās situācijās labākais risinājums var nākt no kāda, kuru neierobežo apziņa, ka to nevar, jo – vienkārši nevar. Jo ir taču zināms, ir pārbaudīts, ir vispāratzītas patiesības – un tas viss slāpē radošumu. Zīmīgi, ka dažās jomās, piemēram, fizikā, lielākos atklājumus veikuši zinātnieki, kas vēl nebija sasnieguši 30 gadu vecumu. Tomēr bieži labāko rezultātu sasniedz komandas, kas apvieno dažāda vecuma, pieredzes un izglītības cilvēkus, jo vieni nāk ar svaigām idejām, bet citi spēj atlasīt no tām labākās un attīstīt tās tālāk līdz pielietojam rezultātam.

5. Stimulēšanas mīts

Šis mīts apgalvo: jo lielāks ir stimuls, jo lielāka ir cilvēka motivācija būt radošam un produktīvam. Tas ir vēsturiski saistīts ar laiku 20. gadsimta sākumā, kad darbs rūpnīcās bija vienmuļš un darbiniekus bija grūti ieinteresēt veikt to ātrāk un efektīvāk, tāpēc tika ieviesta materiālā stimulēšana, kas bija izdevīga visiem un uzlaboja sniegumu. Motivācija, protams, ietekmē radošumu, taču tā var būt ne tikai ārēja, bet arī iekšēja.

Radoša darba gadījumā tā bieži ir ietverta pašā uzdevumā un vēlmē to atrisināt. Un jo cilvēks vairāk vēlas kādu problēmu atrisināt, jo vairāk iesaistās kreatīvajā procesā, jo lielāka ir inovāciju rašanās iespēja.

Savukārt, ja motivācija ir ārēja, piemēram, kā balva apsolīts materiāls stimuls vai kāds cits labums, bet cilvēks nav patiesi ieinteresēts risinājuma meklēšanā, tad rezultāti ir sliktāki, jo vairāk tiek domāts par iegūstamajiem labumiem, nevis risināmo jautājumu. Protams, tas nenozīmē, ka radošu rezultātu nevajag atlīdzināt materiāli – tieši otrādi, stabils finansiāls pamats ļauj nedomāt par naudu, bet fokusēties uz radošumu, taču stimulēšanas un atalgojuma mehānismi ir jāveido sabalansēti, lai ārējā motivācija nenomāktu iekšējo.

6. Vientuļā radītāja mīts

Vēsturei patīk leģendas par varoņiem vai ģeniāliem māksliniekiem, kas vienatnē paveikuši pārdabiskas lietas. Šajos stāstos gan tiek pieņemts, ka bijuši vēl citi, kas viņus iedvesmojuši, taču radītais tiek pasniegts kā viena cilvēka veikums. Šādi stāsti patīk arī medijiem, un nereti fakts, ka pie kāda radošā veikuma strādājusi vesela komanda, netiek pieminēts un viss veikums tiek piedēvēts vienam “solistam”. Daudzi no mums zina stāstu par Tomasu Edisonu, kas esot veicis desmit tūkstošus izmēģinājumu, pirms izgudroja elektrisko spuldzīti.

Bet vēsturnieki min vairāk nekā 20 cilvēkus, kas bija radījuši spuldzītes vēl pirms Edisons pieteica savas elektriskās spuldzes pirmo patentu, tāpēc precīzāk būtu teikt, ka viņš un viņa komanda nevis izgudroja elektrisko spuldzi, bet to pilnveidoja.

Tāpat kā Brodvejas “viena cilvēka teātris” (one-man show) nekad nav tikai viena cilvēka radošais veikums, arī lielākā daļa veiksmīgo produktu un uzņēmumu ir labas komandas darbs. Lai arī nevar noliegt spilgtu personību lomu jauninājumu virzīšanā un popularitātes veicināšanā, tomēr daudzu uzņēmumu veiksmes faktors bijis tieši dažādu cilvēku iesaiste, daudzveidīgas pieredzes apmaiņa un dalīšanās zināšanās.

7. Prāta vētras mīts

Daudzos uzņēmumos ideju ģenerēšanā tiek pielietota tā dēvētā prāta vētras (brainstorming) metode, uzskatot, ka vislabāko rezultātu dod ideju pārrunāšana spontānās grupu diskusijās. Tomēr nav pētījumu, kas apliecinātu, ka šāda kolektīva “ideju mētāšana” konsekventi noved pie novatoriskiem atklājumiem. Protams, šai ideju ģenerēšanas metodei kā tādai nav ne vainas – tā var palīdzēt komandām apkopot idejas, lai pēc tam no tām atlasītu inovatīvākās un noderīgākās. Taču tas ir jādara pareizi, jo radošums nav tikai ideju ģenerēšana – ir jāveic arī izpēte, jārada prototipi un jāattīsta jaunas ideju kombinācijas. Viens no ieteikumiem ir virzīt komandas radošo procesu caur astoņiem posmiem: definēt problēmu, izzināt tēmu, apkopot vajadzīgo informāciju, izbrīvēt laiku ideju inkubācijai, radīt daudz dažādu ideju, kombinēt tās neparastos veidos, atlasīt labākās un tad īstenot tās. Radošums nozīmē ilgtermiņa stratēģiju un inovācijām atvērtu uzņēmuma kultūru.

8. Vienprātības mīts

Daudzi idealizē atmosfēru, kāda valda vietās, kur notiek radošs darbs, un tic, ka radošākās idejas nāk no komandām, kur nepauž kritiku, visi cits citam piekrīt un valda laimīga vienprātība. Taču pētījumi liecina, ka komandas radošumu veicina tieši viedokļu sadursmes un pārmērīga vienprātība var to mazināt. Ir autori, kas uzskata, ka bailes no kritikas un konfliktiem var slāpēt radošumu, taču aizvien vairāk pētnieku aizstāv viedokli, ka konstruktīva kritika un diskusijas, kurās pārstāvēti dažādi skatu punkti, radošumu veicina. Ja idejai ir ne tikai piekritēji, bet arī oponenti, diskusijās tiek pārbaudīta tās vērtība.

Nereti tieši iekšēja sacensība par labāko ideju veicina komandas kreativitāti. Taču vienlaikus jāatceras, ka cīņu par ideju nekādā gadījumā nevajag pārvērst par varas spēlēm – cīņu pret kādu personiski, cīņu par ietekmi vai par to, kurš būs uzvarētājs un kurš – zaudētājs. Tai jābūt cīņai vienīgi par labāko rezultātu.

9. Ierobežojumu mīts

Pastāv arī iedomas, ka visradošākie cilvēki un labākās inovācijas ir saistītas ar neierobežotiem resursiem. Šis mīts ļoti noder situācijās, kad esam iestrēguši, meklējot kādas problēmas risinājumu, jo piedāvā vienkāršu aizbildinājumu – tas nav mūsu dēļ, mums vienkārši trūkst resursu! Taču pētījumi pierāda tieši pretējo – ierobežojumi veicina radošumu. Ierobežojumi iezīmē “spēles laukumu”, kas palīdz konkretizēt risināmo problēmu un atrast inovatīvus risinājumus. Vienlaikus ir skaidrs, ka ne visiem ierobežojumiem ir vienāda ietekme uz radošumu. Ja dotais “spēles laukums” ir pārāk šaurs, tajā tiešām var nebūt daudz risinājumu iespēju. Tāpēc tiek apskatīti četri ierobežojumu veidi, kas radošumu veicina:

  • jomas ierobežojumi (lai būtu iespējams atrast ko novatorisku, vispirms jāzina spēles noteikumi);
  • kognitīvie jeb prāta ierobežojumi (saistīti ar auditorijas zināšanām un pārliecību par kaut ko);
  • mainīguma ierobežojumi (nosaka, cik lielai jābūt mainībai attiecībā pret esošajiem standartiem, lai jaunais risinājums tiktu atzīts par inovāciju);
  • talanta ierobežojumi (lai arī talants negarantē radošumu, ir spējas, kas ir iedzimtas, un prasmes, ko var attīstīt).

Galvenais ir uztvert ierobežojumus racionāli un fokusēties nevis uz to, kā tikt pie lielākiem resursiem, bet gan kā pēc iespējas radošāk atrisināt problēmu ar esošajiem.

10. Peļu slazda mīts

Pastāv uzskats, ka viss, kas nepieciešams, ir inovatīvs produkts – tā teikt, izgudrojiet labāku peļu slazdu par esošo, un visi noteikti ieraudzīs jaunā produkta vērtību un stāvēs rindā pēc tā, pirms veikals vēl būs atvērts. Taču patiesība ir cita – ASV patentu birojs ir reģistrējis vairāk nekā 4000 patentu labāku peļu slazdu dizainam, taču tikai apmēram 20 ir tikuši pārveidoti par komerciāli dzīvotspējīgiem produktiem. Par spīti tam, ja mums ir jāiztēlojas peļu slazds, lielākā daļa no mums joprojām iztēlosies visu laiku veiksmīgāko slazdu – 1899. gadā radīto dēlīti ar atsperi un sieru. Tas pierāda ļoti vienkāršu patiesību: lai jaunais risinājums būtu veiksmīgs, nepietiek tikai ar produktu – ir jāzina, kas būs tā mērķauditorija, un produktu jāprot reklamēt un pārdot.

Radošs vai inovatīvs produkts nedrīkst būt pašmērķīgs – lai arī daudzi apgalvo, ka grib jaunus risinājumus, inovāciju pieņemšana un paradumu maiņa nebūt nenotiek ātri un viegli.

Šie noteikti nav vienīgie mīti, kas saistīti ar radošumu, bet ceram, ka vismaz daļu no tiem gaisinājām, jo radošums ir cieši saistīts ar spēju būt atvērtiem un ieguldīt darbu, lai nonāktu pie patiešām radošiem un inovatīviem risinājumiem.