Raksta attēls

7 atziņas, kas palīdzēs veidot veiksmīgu ģimenes biznesu

Šīs konditorejas ceptie gardumi nu jau ir zināmi un iecienīti visā Latvijā. Taču uzņēmuma ceļš uz panākumiem nebūt nav bijis vienkāršs un viegls. Par to stāsta SIA “Ozoliņa konditoreja” līdzīpašnieks un vadītājs Vairis Ozoliņš.

Mēģināts nav zaudēts

Ģimenes uzņēmums “Ozoliņa konditoreja” Ikšķilē nodibināts 2000. gadā. “Viss sākās zināmā mērā nejauši,” atceras Vairis Ozoliņš. “Tēva draugs strādāja akciju sabiedrībā, kas bija iecerējusi būvēt sev administratīvo ēku, un piedāvāja mums uz sadarbības pamatiem tajā iekļaut arī nelielu ceptuvi un veikaliņu. Domājām – kāpēc ne, mēģināts nav zaudēts! Tolaik vēl bijām bez jebkādas pieredzes privātajā biznesā, atvēlējām savus ģimenes uzkrājumus ēkas pamatu būvei – bet, kad tie bija ielikti, firma pēkšņi nozuda. Palikām vieni ar mājas pamatiem un jautājumu: ko tālāk?"

"Nospriedām: atpakaļceļa nav; pārveidosim projektu un pabeigsim ēku saviem spēkiem. Vēl izcīnījām tiesvedību par īpašuma pirmpirkuma tiesībām, tikām līdz jumtam – bet tad arī mūsu finanses bija cauri"

"Bija jāņem kredīts, taču lielās komercbankas uz tādiem iesācējiem kā mēs skatījās ar skepsi, atteica. Par laimi Latvijas Hipotēku un zemes banka tieši tolaik bija uzsākusi atbalsta programmu jaunajiem uzņēmumiem, kura deva arī iespēju saņemt valsts garantiju, un Latvijas lauku uzņēmumiem kļuva pieejami pirmie SAPARD [Eiropas Savienības speciālās pirmiestāšanās programma lauksaimniecībai un lauku attīstībai] līdzekļi. Lai uz tiem pretendētu, bija jāuzrāda detalizēts biznesa plāns. Izstrādāju pamatīgu Excel tabulu ar precīzi izkalkulētu aprēķinu ailītēm katrai smalkmaizītei – un tikām pie finansējuma. Un jāteic, ka vēlāk viss plānotais arī būtībā ļoti veiksmīgi īstenojās.”

Kafejnīca, kuras celtniecībā ieguldīts daudz pašu roku darba, tika atvērta 2004. gada nogalē. Sākums bijis diezgan grūts, un realitāte drīz vien kliedējusi dažu labu ilūziju.

“Bet tā jau saka, ka pirmie pieci gadi katram uzņēmumam ir tie grūtākie,” Vairis nosmaida.

Ikšķile ir neliela pilsētiņa Rīgas pievārtē, un lielākā daļa tās iedzīvotāju strādā un arī iepērkas galvaspilsētā, un ikdienā pircēju plūsma nebija tik liela, kā varētu vēlēties. “Drīz sapratām, ka ar vietējo kafejnīcu vien biznesa attīstīšanai būs par maz. Tad nolēmām ar savu produkciju iet lielveikalu tīklā – ko arī 2005. gadā veiksmīgi izdarījām. Tas ļāva nostabilizēt biznesu. Arī krīzi īpaši asi neizjutām, jo cilvēki turpināja svinēt svētkus un dzimšanas dienas un pirkt mūsu tortes arī šajos gados.”

Otto Švarca tradīcijas

Tagad “Ozoliņa konditoreja” jau ir uzņēmums ar vārdu, un tā panākumu stūrakmens neapšaubāmi ir tradīcijas – vecās labās konditorejas tradīcijas, kas sakņojas vēl leģendārās Otto Švarca kafejnīcas laikos. Padomju gadus tās pārlaidušas kafejnīcā “Vecrīga”, kas bija izslavēta ar to, ka tajā varēja nobaudīt visaromātiskāko kafiju un gardākās smalkmaizītes un kūciņas visā Rīgā. Tur savu karjeru pirms 62 gadiem kā jauns konditors aizsāka Jānis Ozoliņš, kurš radījis daudzas gardēžu iemīļotas receptes. Senās tradīcijas aizvien tiek turētas godā “Ozoliņa konditorejā” un iemiesojas tās vizītkartē – krēmšnitē, kuru nobaudīt uzticīgie klienti uz Ikšķili brauc arī no Rīgas. “Mūsu krēmšnitē ir tikai pieci klasiskie konditorejas produkti: milti, olas, sviests, cukurs, piens,” stāsta Vairis Ozoliņš.

“Tā ir absolūti dabīgs produkts – nekādu mākslīgu krēmu vai glazūru. Tradicionālais sortiments ir tēva nopelns. Pats vairāk esmu iedziļinājies tortēs, kas pielāgotas mūsdienām, lielveikalu prasībām"

"Un tās ir: tortei jābūt garšīgai, izskatīgai, noturīgai vitrīnās, ar vairāku dienu realizācijas termiņu un, protams, pircējiem pievilcīgu cenu.”

Vairāk nekā 100 tonnu toršu gadā

Pa šiem gadiem uzņēmums turpinājis augt un paplašināties. 2009. gadā tika atvērta otrs konditorejas cehs un kafejnīca Ogrē, t/c “Dauga”. 2015. gadā uzņēmuma apgrozījums pirmoreiz sasniedzis miljonu eiro. 2016. gadā ar Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai finansējuma atbalstu tika paplašināts konditorejas cehs un kafejnīcas telpas Ikšķilē, kā arī uzstādītas jaunas ventilācijas un dzesēšanas un tehnoloģiskās iekārtas.

Patlaban “Ozoliņa konditorejas” sortimentā ir 11 veidu tortes. Pēc ceha paplašināšanas ik dienu tiek izcepts ap 300–350, bet gadā – vairāk nekā 100 tonnas toršu.

“Jā, pirmajā acumirklī cipars šķiet iespaidīgs, bet, diendienā strādājot, šīs tonnas sasummējas gluži nemanot,” Vairis pasmaida.

Pašlaik apmēram pusi uzņēmuma apgrozījuma veido tortes, otru pusi – maizītes, kūciņas, kulinārijas produkti. Kafejnīca rīko arī banketus un piedāvā plašu aukstā galda ēdienu klāstu dažādām svinībām un mājas viesībām. Vērojama arī zināma sezonalitāte: vasarās pieprasījums pēc konditorejas tortēm lielveikalos parasti sarūk, toties palielinās cilvēku pieplūdums kafejnīcā.

Viss pašu spēkiem

Kur meklējama uzņēmuma veiksmes atslēga? Visupirms profesionālajās zināšanās un pieredzē, kā arī lielajā pašu īpašnieku ieguldītajā darbā. Uzņēmuma pirmsākumos pats meistars Jānis Ozoliņš diendienā bijis visam klāt, uzraugot cepšanu un apmācot konditorus, bet nu jau var baudīt savos gados godam pelnīto atpūtu un uzņēmumā iegriezties retāk.

“Domāju, ka viena no veiksmes atslēgām ir arī tā, ka esam neliels uzņēmums ar mazu, kompaktu administrāciju,” saka Vairis Ozoliņš.

Viņam pašam ir augstākā izglītība biznesa vadībā. “Lielam uzņēmumam šādā sfērā, lai nodrošinātu visu procesu, ir vajadzīgi vairāki departamenti: mārketings, loģistika, tehniskie direktori, tehnologi, produkcijas pārvadātāji... Bet pie mums visas šīs funkcijas veiksmīgi apvieno daži cilvēki. Sākumā bijām nedaudz vairāk par 10, tagad štatā ir ap 50 darbinieku, un lielākā daļa tajā strādā jau gadiem.”

“Viegls šis bizness nav,” uzņēmējs atzīst. “Ja viss vēlreiz būtu jāsāk no gala, nezinu, vai to spētu. Taču tagad, redzot sasniegto, ir gandarījums, jo viss panākts tikai ar mūsu pašu neatlaidīgu darbu. Un joprojām darām, ko varam. Visās frontēs.”

7 pieredzes mācības

  • Pirms uzsākt savu biznesu, ir jābūt skaidrai idejai, ar ko tu būsi labāks par citiem šajā nišā – kas būs tieši tavs „biznesa knifs”.
  • Ir jābūt ļoti lielai iekšējai pārliecībai, motivācijai un gribēšanai darīt izvēlēto lietu – tikai tā ļaus uzveikt grūtības, ar kurām, uzsākot biznesu, saskaras ikviens.
  • Jātur acis vaļā, jāmeklē informācija un jāizmanto visas iespējas – finansējuma, sadarbības, attīstības. Ja vienas durvis ir ciet, nevajag nolaist rokas, bet meklēt nākamās – iespējams, ka tās ir turpat blakus.
  • Lai ko jūs uzsāktu, tā pamatā ir jābūt reālistiskam biznesa plānam, kurā jāparedz ne tikai optimistiskākais, bet arī pesimistiskākais scenārijs, nepiemirstot tajā iekļaut arī izdevumus, kas saistās ar pamatlīdzekļu nolietojumu.
  • Tam, kurš vēlas uzsākt savu lietu, jābūt gatavam, ka tā prasīs simtprocentīgu atdevi. Ja cilvēks strādā labi apmaksātu algotu darbu, viņam noteikti būs mazāk rūpju un vairāk brīvā laika, bet savā biznesā vienmēr jābūt gatavam vajadzības gadījumā strādāt 24/7.
  • Tev pašam ir labi jāpārzina lieta, ko vēlies uzsākt. Ja vēlies atvērt savu konditoreju, pašam jāprot cept. Ja kāds domā: atradīšu telpas, noalgošu labu konditoru un pats pēc tam sauļošos, – tur nekas labs nebūs. Īsto produkta kvalitāti un attieksmi pret pircējiem var nodrošināt vienīgi pats īpašnieks.
  • Uzņēmumu neveido tikai īpašnieki, bet viss kolektīvs – mēs visi kopā sēžam uz viena zara, un no mums pašiem būs atkarīgs, cik zaļš tas būs. Tādēļ ir svarīgi atrast, apmācīt un noturēt savus labākos darbiniekus.